Man parasti ir tā: ja man izrāde ļoti patīk, tas es sīkumiem nepiesienos. Un Bindemanim vrb dikcija nav tik perfekta un runas māksla, kā jau ne-aktierim, bet tēlojuma ziņā viņš bija dabisks un ļāva noticēt savam varonim.
Skrastiņš jau nu tuvu ģeniālam, kas ir, tas ir, - tomēr kkādas jaunas nianses parādās viņā -iepriekš neredzētas. Ļoti patika kā viņš savā asociālajā varonī akcentēja to cilvēcības stīgu, pārējais vnk jāredz un jābauda.
>Mango, atklāti sakot, nezinu vai Tu piekritīsi vai nē, bet faktiski viens no lielākajiem izrādes fenomeniem bija tas plānprātīgākais tieviņais puisītis ar kronīti galvā -PERFEKTI ar visu organiku atainojot tādas stadijas plānprātīgo kustības,mīmiku un galvenais -iekšējo pasauli. CEPURI NOST ! (pat nezinu, kas tas bija par jauno aktieri, dmž)
Ķuzulei -virsmāsai- precīzākais apzīmējums izrādē -Hitlera māsa un to viņa arī, manuprāt, nospēlēja perfekti. Visi labi bija, arī Ķesteris beidzot neštampoja, Bartkevičs reti labs, Dzelzītis vnk malacis-ļoti grūta loma-pilnīgs pretstats bravurīgā ielu džeka lomai Izraidītajos. Secinājums: talantīgs režisors spēj panāk bezgalīgi daudz no aktieriem un atklāt viņus pilnīgi jaunos ampluā.
Par daudz nevajag stāstīt-pašiem jāredz. Arī šajā izrādē publika cēlās kājās un manuprāt, pelnīti. Labākais, kas redzēts pa vairākiiem gadiem pēc Hananas, manā izpratnē.
