Iekopēju to, ko rakstīju pēc pirmā cēliena (biju viena pati uz teātri - starpbrīdi nebija neviena, ar ko papļāpāt):
Aspazijas pirmais cēliens man patika, ar mazliet bažām gaidu otro. Pagaidām te ļoti labu noskaņu dod mūzika, gaismas, scenogrāfija.
Stāstīšu vakarā vai drīzāk rīt P.S. Tauta ar vibrozvaniem telefonos un blakussēdēdājs, kas visu laiku dīdās - grozās, žāvājas, telefonā skatās....
Kā jau bija lasīts dažās atsauksmēs, diemžēl otrais cēliens tā kā izplēnēja. Varbūt, ja saīsinātu par kādu pusstundu, būtu labāk. Pirmā daļa bija tiešām Aspazijas stāsts. Nezinu gan, cik daudz nolasāms tiem, kas neko nezina par Aspazijas dzīvi. Vismaz man aiz muguras viena māte dēlam brīdi pa brīdim stāstīja, kas notiek, ā! traucējoši gan, bet, iespējams, nepieciešami, lai puisis saprastu. Otrajā daļā kaut kā izrādes ritms pazuda, pārāk stiepts un varbūt par daudz Raiņa... Ģirts Krūmiņš gan Raiņa lomā ļoti labs (bet kad gan viņš nav labs?). Un Baibai Brokai tikai reizēm parādījās tipiski "brokiskās" izteiksmes un kustības - tas labi, jo ir taču laba aktrise.
Man liekas, izrādes labums un spēks ir scenogrāfijas un mūzikas pārpasaulīgumā, ja tā var izteikties.
Blakussēdētājs arī otrajā daļā turpināja telefonā skatīties. Atceros labi, G. Āboliņa teikto "100 g personība" raidījumā par to, ka aktieri visas tās gaismiņas redz, lai cik ļoti pašam skatītājam šķiet, ka viņš jau neko...
