vakardien,jūsu visu iespaidā ,atradu.noliku maliņā zināšanai, sagaidīšu īsto brīdi un skatīšos...
palasīju recenzijas un sapratu,ka tas ir par manu senču piedzīvoto laika posmu...un vēl sapratu,ka vairs neviena naf,no tiem,kas bija izsūtīti...visi ir prom...
visdaramatiskakais bija tantes liktenis...viņas vīrs bija igaunis(dzīvoja Valkas pierobežā),viņš tika iesaukts armija jau kara sakumā tā viņi vairs nekad nesatikās,tanti ar 2iem maziem bērniem izveda 42.gadā,viens no bērniem mira lopu vagonā, to nacās atstāt ceļa malā ,kadā pieturā(jūs taču nedomajat, ka varēja apglabāt vai vel kko), otru meitenīti nosita milzīgs koks kuru tante pati zāģēja taigā, bet bērnam bija apnicis vienam sēdēt barakā un tas bija nolēmis iet pie mammas uz mežu...
es vispar nevaru iedomaties to visu, ko viņai nacās piedzīvot un izdzīvot...
viņa atgriezās LV pēc padsmit gadiem, kur bija zaudēts viss..gan māja, gan saimnieciba, gan ģimene...
nodzīvoja garu mūžu...smaidiga, jauka ,laipna... neviena ļauna varda neteiktadama ne par vienu.... TAS bija spēks...
viņa nezinaja vārdu depresija...toreiz ,tas nebija populāri...