Bērni pagalmos

[Narcise]

Nezinu kā jums pārējiem, bet man bērnības atmiņas ļoti saistās arī ar "dzīvi" Rīgas daudzstāvenes pagalmā. Tas bija tagadējā Ģertrūdes ielā, pilsētas centrs, ulmaņlaika māja, bet ne tas galvenais. Pagalma (vai citi saka-sētas) bērni un pusaudži tusēja un ne jau sliktā nozīmē, - bija visādas spēles, -galvenokārt kustīgas, ar slēpšanos palielā šķūnītī un pagrabos, visādi kazaki-razboiņiki, miliči un bandīti, utt, lecām klasītes un gumijas, spēlējām bumbu, vienvārdsakot pagalma dzīve bija kkas ļoti svarīgs un neatņemama bērnības sastāvdaļa. Kad satumsa, vecāki viens pēc otra pa logu sauca savas atvases mājās, un tas bija skumīgākais tajā vakarā, jo tik ļoti vēl gribējās paildzināt laiku daudz interesantākajā vienaudžu sabiedrībā. Tagad, paskatoties pa sava dzīvokļa logu, es pagalmā bērnus gndr nemanu vispār, ja ir, tad pavisam maziņi un vecāku uzraudzībā. Kas notiek?? Vai tiešām nav vairs pagalmu dzīves bērnu vidū, visi pavada brīvo laiku pie datoriem?? Vai vrb tikai manā pagalmā nav,bet jūsu ir? Labprāt uzzinātu, tāpat kā jūsu bērnības atmiņas par šo tēmu.

[Labvēlis]

Viss ir vienkārši atņemiet bērniem datorus, planšetes un mobīlos telefonus (skārienjūtīgos)

[Nāra]

Pavasarī pēkšņi izrādās, ka mūsu mājā ir daudz bērnu, skrien un bļauj kā traki, tāpat kā mēs bērnībā.

[baaciens]

Šajā gadījumā 100% piekrītu Labvēlim (taču es neuzsvērtu skārienjūtību).

Kazaki razbojņiki, protams, bija topā. "Gumijlekšana" arī ... tur biju pro, jo bez problēmām izlecu gan trešo, gan ceturto "stāvu" - gan parasto, gan krustenisko un arī dubulto (lai kas tas arī bija).

Mūsu sētā mēs vēl taisījām "sekreķikus" - ja tika atrasta kāda stikla lauska (vismaz dažu centimetru izmērā), bija skaidrs, ka taps noslēpumainais dārgums - kaut kur tika izrakta bedre, tajā tika izveidota mākslinieciska kompozīcija (ziedi, akmentiņi un kas tik vēl ne), stikls virsū un viss aizbērts ... Kāpēc mēs to darījām - ne mazākās nojausmas  Vai es kaut reizi esmu atrakusi - nevaru atcerēties.

Mēs gan arī taisījām īstus tusiņus ar "klātiem" galdiem. Nodevām tukšas pudeles (bieži vien atrastas) un gājām uz veikalu. Sapirkām limonādes (Pienenīti un Buratīno), bulkas (tās apaļās, kas maksāja dažas kapeikas) un bijām dikti laimīgi. Reizēm nopirkām iebiezināto piena bundžu, sameklējām pagalmā kādu naglu, uztaisījām bundžā caurumu .... un tad visi laimīgi sūcām to trakoti gardo brīnumu.
Ja bija vairāk naudas, tad pirkām vafeles "Kross" vai Tarhūnu / Baikālu ....

Dauzījāmies pa kokiem, jaunceltnēm un citām vietām. "Strojkas" bija dikti mīļa vieta, tur varēja taisīt sacensības, kurš smukāk ielēks smilšu kaudzē no otrā stāva....

Zoļukā vilkām ārā no māju šuvēm kaučuku (tā mēs to saucām, bet laikam kaut kāda jēlgumija) un mētājām pret sienu "bombočkas"; vienā autoservisā viens fenderēja karbīdu, to metām peļķēs ...
Tad man iemācīja taisīt "dimučkas" .... ak, nabaga tenisa bumbiņas, mīkstie lineāli  un ... kaimiņi ...

Ak, un vēl ... taisījām pušķus no ceriņiem vai lupīnām un vietējā grantsbedrē "ierīkojām" veikalu - kaimiņu tantes, gan jau aiz žēluma, izpirka ... Mums to tik vajadzēja - kaimiņu puika sāka fenderēt tulpes no dārza un mēs varējām likt augstākas cenas... Beidzās ar to, ka viņš bija nošķinis visas tulpes, bet mums bija liela dūša un tāpēc citā dienā gājām tirgot savus krūmu pušķus pie lielveikala .... Tur gan nevienam mūs nebija žēl un neviens neko nepirka.

Vienīgais par ko man mazliet kauns - par uzlauzto garāžas jumtu un viegli pademolēto tramvaja vagonu ...  Taču tā kā visam reiz iestājas noilgums - elpoju mierīgi ...


Man no sirds žēl mūsdienu bērnus un jauniešus, jo lai arī viņi ir advancētāki nekā mēs, man šķiet, ka aug paaudze, kurai ir nozagta bērnība ...

Turklāt daudzi no viņiem atzīst, ka bez telefona nespētu izdzīvot vairāk par 2 - 3 dienām ....

[Narcise]

Super stāsts, baacien,  un jūs bijāt tikuši tālāk par mums.    Ar tām limonādēm, bulkām, dzīvošanos pa stroikām un ar sekretņikiem. Bet tās limonādes Buratīno, Tarhūnu, Baikālu, u.c. stikla pudelēs -pat garšu atceros joprojām, vasarās laukos mēs ar brālēnu neslinkojām pat karstā dienas vidū tām doties pakaļ uz veikalu.
Bet par tēmu runājot, ne velti man Z.Ērgles grāmata (kas triloģija) "Mūsu sētas bērni" ir absolūtajā topā -gndr vākos vairs neturas kā nolasīta...

[flyingcat]

Jāa, viss bija Tikai stroikas nebija - dzīvoju centrā. Bet bija viena draudzene Purvciemā un draugs Ķengaragā- vienreiz nogājām pa to trubu, kas izmet līkumu atstatus no tagadējā Dienvidu tilta- mamma sajuktu prātā, ja uzzinātu...


Mans puika, kad auga, bija vēl trakāk- bija štābiņš, uz kuru bija jālien 2 m pa ķieģeļu sienu, un vizināšanās Bastejkalnā pa lielo nogāzi, kas pie kanāla- vienreiz ieraudzīju klipu ar saviem sīkajiem laika ziņās- izskatījās biedējoši pat pa tv


A tagad ko- visos centra pagalmos maksas stāvvietas. Dzīves proza.

[Spārka]

Par Rīgas pagalmiem man pilngadīgā vecumā puiši stāstīja, kā pagraba ejas savā starpā savienotas, tā, ka var iznākt blakus kvartālā ārā.
"Štābiņi", svēta lieta. Man bija ar mīlīgāku nosaukumu, 'namiņš' laikam. Bet viss "pa īstam", ar "virtuvi", izlietni, traukiem, "istabu" ar dīvānu. Tas gan bija laukos. Pilsētā apmēram kā Bāciena stāstā. Gan neko netirgojām, bet uz "teātra izrādēm" kaimiņus aicinājām.

[Trix]

Bija. Man arī bija. Gan štābiņš kokos, gan pārējais minētais. Ziemā dārziņos kaimiņu siltumnīcā taisījām "māju" - kaut kādu miskastes galdu iestiepām, ar svecītēm sildījām "istabu".

Bet tagad?
Pirmkārt, nedrīkst. Pamēģini palaist sešgadīgu bērnu [labākais gumijlecamais un skrienamais vecums] vienu pagalmā - tūlīt kāds nostučīs un sveika, bāriņtiesa.
Treškārt, pašas vien viņiem pērkat visādus gadžetus, "citādi viņus apsmies, ja nebūs krutā telefona". Pašas pērkat "izglītojošās rotaļlietas", kas pīkst, grozās un mirgo, nevis iedodat malkas pagali, kas reāli attīsta fantāziju. Ne jau bērni izdomā, ka krutāks ir tas, kam ir firmas lupata - pieaugušie viņiem to iedzen galvā ar savu attieksmi.

Ne jau bērni vainīgi, ka vecāki tikuši pie "Rietumu labklājības" - rotaļlietām un gadžetiem un sapotēti "dot bērnam visu to labāko un cilvēka cienīgu dzīvi". Tas, ko jūs atceraties kā fantastisku bērnību, nekādi nav ierindojams izpratnē par "cilvēka cienīgu dzīvi" - tās ir nabadzības izpriecas rietumu izpratnē. Un par rotaļlietu neesamību esot jākaunas. Bet ja bērnu māca spēlēties, viņš spēlējas un tālāk šo prasmi attīsta pats - ja pamati ielikti.

Es nupat uztrāpīju kādam jeņķu blogam - žēl, vairs neatradīšu. Tēma apmēram tāda: cik tomēr labi, ka es uzaugu treilerparkā, man bija fantastiska bērnība, kur mēs varējām skraidīt apkārt ldz tumsai un vēlāk, iet draudzēties ar kaimiņi jenotu utt, mēs varējām darīt visu: rotaļas, skriešana, rāpošana pa jumtiem, kokiem, štābiņu celšana, šļūkšana pa dubļiem...

Viss tas pats, kas bija mums mūsu padlaiku bērnībā.

Ne jau bērni sadir% savu bērnību...

[Zazū]

Nedrīkst
Bailes no svešiem onkuļiem
Daudz intensīvākās satiksmes
Daudz samaitātākās (atklātākās) vides...

[Narcise]

Ar visiem padlaikiem esmu pārliecināta, ka mana bērnība bija laimīgāka nekā daudziem mūsdienu bērniem ar visiem viņu gadžetiem, mobiļņikiem kopš bērnudārza, datoriem uc.herņām. Labi to apzinoties,  -nesk.uz materiālām iespējām, mēs savam dēlam vienam no pēdējiem klasē nopirkām gan mobilo, gan datoru un interesanti, ka viņš mums to nepārmeta. Protams, ka tas nenozīmē, ka viņš tāpēc kardināli atšķirtos no saviem vienaudžiem, bet vismaz bērnība ilgāk aizkavējās un atlika vairāk laika arī sportam un citiem hobijiem, nemaz nerunājot par bērnu spēlēm un rotaļām.

[baaciens]

Man tās saucamās strojkas bija tā laime apmeklēt tāpēc, ka tad kad cēla Zoļuku, tad mums tur iedeva dzīvokli. Mūsu māja bija otrā, kas tika pabeigta un sākumā pat nebija pilnībā apdzīvota, apkārt visss strauji tika celts un būvēts. Jā, toreiz tas saucās Zolitude 1, jo Zolitūde 2 tikai "cēlās", tagad laikam pat vietējie vairs nezonē ...

Ai, bija jau vēl visādi cunduri un tāpēc man šad tad ieminējās par tām sauktajām bērnistabām (??? kā tās saucās, kurās ir kā paņēma uzskaitē grēciniekus bērnus un pusaudžus)...

Taču mēs nesēdējām internetā un netroļļojām, mum nebija jāiet uz kafejnīcu, lai savā starpā sarakstītos twiterī....

Mēs spēlējām galda spēles un foršākie tusiņi mājās bija, kad vecāki spēlēja monopolu, jo zinājām, ka  tas var ilgt līdz pusnaktij un neviens nedzīs mūs gulēt (pirmais monopols mājās bija izcils eksemplērs - kopētā versija fantastiskā kvalitātē. Mājiņas bija no caurspīdīgas plastmasas ar sarkaniem jumtiņiem; otrs bija precīza kopija, bet brāļa zīmēta un krāsota. Viņš arī uztaisīja koka mājiņas. Viss perfektā izpildījumā).  Tagad sāku domāt, ka monopols mums bija angliskajās versijās, bet tolaik neviens angļu valodu nesaprata ....  Taču spēļu turnīri bija nopietni ...

Un otrajā klasē man bračkas iemācīja spēlēt zoli, tolaik gan piespieda iemācīties, jo viņiem vajadzēja trešo ...

A tagad? Tikai spaida pogas vai slidinās pa ekrāniem.

[Zazū]

Ar visiem padlaikiem esmu pārliecināta, ka mana bērnība bija laimīgāka nekā daudziem mūsdienu bērniem ar visiem viņu gadžetiem, mobiļņikiem kopš bērnudārza, datoriem uc.herņām. Labi to apzinoties,  -nesk.uz materiālām iespējām, mēs savam dēlam vienam no pēdējiem klasē nopirkām gan mobilo, gan datoru un interesanti, ka viņš mums to nepārmeta. Protams, ka tas nenozīmē, ka viņš tāpēc kardināli atšķirtos no saviem vienaudžiem, bet vismaz bērnība ilgāk aizkavējās un atlika vairāk laika arī sportam un citiem hobijiem, nemaz nerunājot par bērnu spēlēm un rotaļām.

Un laidi daudzstāveņu pagalmos?

[baaciens]

Kaut kur lasīju, ka bērnam bērnība beidzas tajā brīdī, kad viņš uzzina, cik maksā viņa rotaļlietas ...

[Trix]

A tagad? Tikai spaida pogas vai slidinās pa ekrāniem.

Ne jau visi, ne jau visi... Tikai tos dažus neredz tik ļoti, jo viņi dejo, sporto, lasa grāmatas un nesēž uz soliņa ar degunu telefonā...

[Zazū]

un mani jau padlaikos mamma nekur nelaida. Nekādos pagalmos, jo tas nebij droši (mums pretī bij kautkāds iestādījums, kur kriminogēnos vadāja). Sēdēju mājās, adīju, izšuvu utt...