Bērni pagalmos

[baaciens]

Par to es allaž iesmaidu - tak nebija neviena rusofoba tolaik. Georga lentītes arī nenēsāja ...

Visiem bija laimīgā bērnība 

[Džesika]

Vēl spēlējām "augstāk par zemi", "akmentiņ, lec laukā", "klusos telefonus". Draudzība, savstarpēji karojoši grupējumi, pirmā iemīlēšanās (pilnīgi bezcerīga, viņš bija piecus gadus vecāks). O, pagalmā dzīve kūsāja līdz pat naktij!

[Samotrākes Nīke]

Nekad nebūtu iedomājusies, ka kaļimbaba patiesībā ir Ali Baba     

[baaciens]

Tagadējie bērni neprot spēlēt - akmentiņ lec laukā; lēnāk brauksi, tālāk tiksi; augstāk par zemi u.t.t.

Daudzi nezina Lieldienu laikam raksturīgo "Kur snīpis?"

Blusas, karātavas ... tas daudziem ir svešs

[baaciens]

Nekad nebūtu iedomājusies, ka kaļimbamba patiesībā ir Ali Baba     

Es arī nē

[Narcise]

Vēl spēlējām "augstāk par zemi", "akmentiņ, lec laukā", "klusos telefonus". Draudzība, savstarpēji karojoši grupējumi, pirmā iemīlēšanās (pilnīgi bezcerīga, viņš bija piecus gadus vecāks). O, pagalmā dzīve kūsāja līdz pat naktij!

Protams, ka arī šis viss tika spēlēts, kā arī "pēdejais pāris šķiras", u.c. Tā spēle, ko pirmīt nosaucu par desām, patiesibā saucas "ēdams, neēdams", bet mēs nezkāpēc par desām nosaucām, jo bumbu metot, no ēdamlietām visbiežāk tika piesaukta desa.
Vispār ja man būtu iespēja uz burvju mājienu atgriezties bērnībā vismaz uz dažām dienām -tad labprāt atgrieztos pagalmā ar visām tām spēlēm....
Un atgriežoties mūslaikos -tagad mūsu daudzstāvenes pagalmā ir tieši kā iepriekš minēja: pavisam mazi bērni ar māmiņām vai reizēm vakaros tumsā kaut kādi mistiski pļēgurveidīgi jauni cilvēki, bet bērnu un pusaudžu NAV VISPĀR !

[Džesika]

Vēl atceros (tad gan mēs bijām pavisam mazi), ka mēs aiz šķūnīšiem salīdzinājām, ar ko puisīši no meitenītēm atšķiras, un attiecīgajās vietās bijām sasprauduši puķītes. Pie šīs nodarbes mūs pieķēra kaimiņiene un ņēmās kaunināt. Jau toreiz es nodomāju, ka viņa ir muļķe.

[Spārka]

bijām sasprauduši puķītes

tagad es zinu visu šai pasaulē

[Nomade]

Nu, labi, nostaļģija ir nostaļģija. Paaudzes mainās, un tas ir normāli. Esmu izspēlējusi, izdzīvojusi visas jūsu pieminētās spēles - bija forši un jautri.
Vai es to gribētu saviem bērniem? Pie mūsdienu apstākļiem - NĒ! Jo ir savairojušās noslieces, kas manā paaudzē nebija tik izteiktas.

[Trix]

Vai es to gribētu saviem bērniem? Pie mūsdienu apstākļiem - NĒ!

A kādi ir apstākļi, lai negribētu bērniem novēlēt bumbu spēles, skriešanu, slidošanu, hokeju, kokos kāpšanu un daudz ko citu, kas attīsta fizisko izturību un veiklību?

[Narcise]

Mani arī pat ļoooti interesē Nomades atbilde uz trix jautājumu.   (???)

[Nomade]

Lai bērni varētu pagalmos bumbot, ir vajadzīgi paši pagalmi. Cik no tiem jums ir brīvi? Manos bērndienu pagalmos visur tagad ir auto. Pamēģiniet bumbu paspert.

[Nomade]

Tagad fiziskās iemaņas tiek attīstītas nodarbībās, pukciņos un kursos, ne pagalmā. Diemžēl.

[Trix]

Ja limitējam bērnu audzināšanai piemēroto vietu sarakstu ar Rīgu, tad jautājums uz citas ribas - cik dažādus pulciņus, kursus un nodarbības vidusmēra vecāks var apmaksāt?
Un cik - vēlas? Paralēlais jautājums - cik veselīga ir džudo nodarbība piesmakušā zālē, pirms un pēc nodarbības iebāžot degunu telefonā, salīdzinot ar bizošanu pa pagalmu "kurš pirmais pie koka", paslēpēm u.c. spēlēm, kuras, starp citu, lieliski attīsta spēju darboties kolektīvā.

IMHO dzīvība eksistē arī ārpus Rīgas...   Kur IR pagalmi, koki un zāle.

Jautājums ir nevis par mūsdienu apstākļiem, bet par vecāku prioritātēm.

[Nomade]

Nu, es varu, kā reiz, arī par nerīgu padalīties. Tu laistu bērnu vienu pašu ārpus savas mājas teritorijas, zinot par klaiņojošiem suņiem apkārtnē?