Ne nu gluži spoki, bet...
Izgājšnedēļ nācās braukt uz bērēm. Nelaiķis V. gluži draugu kategorijā nebija ieskaitāms, bet dažādi dzīves līkloči mūs bija saveduši samērā cieši kopā, tādēļ uzaicinājumu ignorēt nebija iespējams. Izvadīšana notika no aizgājēja mājas pagalma. Ja visu rītu saulīte lutināja mūs ar spožumu un pat knapi nojaušamu siltumu, tad laikā, kad sākās cermonija, sacēlās tāds vējš, lietus un krusa, ka likās zārku aizpūtīs uz kapsētu pat bez izvadīšanas. Nu, laiks pilnībā atbilda tam, kā nelaiķis savu laiku bija nodzīvojis...
Kad atvēra šķirstu, manas acis iepletās pārsteigumā - ne jau kopā nākšanas vaininieks bija iemesls, bet ne no kurienes uzradies liels, melns taurenis, kurš mierīgi un nosvērti aplidoja zārku, tad apmeta loku ap pavadītāju bariņu, šķiet, novērtējot, kurš ir ieradies, tad aplidoja visas ēkas, izmeta vēl vienu riņķi ap zārku un ...izgaisa. Un tas viss lielajā vējā, kur pat godīga vārna nespētu gaisā noturēties.
Dvēseles atvadas no šīs dzīves?
