Oi, nu Lynx tēma- toč, biedējoša... kāda tur romantika! Pilnīgi uz drebuli parāva...šitāda tipa šausmenes, domāju, katrai dāmai ir krājumā
Man ir palicis prātā no Azerbaidžānas- bija viena no ļoti retajam reizēm, kad bija uzsnidzis sniegs. Nu, otrā dienā tas sāk kust, bet tādu sniega tīrītāju viņiem nav kā šķiras, jo ļoti jau reta parādība. Viss pārplūdis ar tādu sniega/ūdens šļuru, es stāvu pie milzīgas peļķes ielas malā un prātoju, vai un kā varētu tikt pāri. Pienāk viens jauns puisis, ne vārda nesakot, iebrien tajā šļurā līdz potītēm, tajās viņu tradicionālajās melnajās uzvalka kurpēs, kuras viņi valkā visu cauru gadu, un padod man roku, lai es tieku pāri. Un mierīgi pēc tam aiziet savu ceļu, nekādas uzmākšanās, kas, zinot Azerbaidžānas paradumus, ir īpaši aizkustinoši
Puķu kalni kaut kā īpaši neaizkustina; vairāk saistās ar pašmērķīgu izpildīšanos un netīru sirdsapziņu.
Šodien aizkustināja kolēģis- izlīdu darbā pirmo dienu pēc vīrusa, tāda bāla un nedroša uz kājām. Viņš uz mani paskatījās un saka: es zinu, ko tev vajag! Aizveda mani uz to Himalajas ēstuvi Blaumaņa ielā, izstāstīja tur hindi valodā (šiem valodas esot stipri līdzīgas- nepāliešiem un hindi indiešiem), ka vajag tādu īpašu zupu, kuru ēd, kad atveseļojas pēc slimošanas (viens vienīgs ingvers un ķiploki)- un es patiešam sajutos labāk!