Pēteris Aigars. Pūpoli
Atpūta, 19.03.1937.
Daudzreiz es sajutis rudeņa baigumu,
Daudzreiz man satumsis pēdējais stars,
Tomēr aizvien vēl ar mirdzošu maigumu
Martā man atmājis pūpolu zars.
Pūpoli, pūpoli, kops vien es atceros
Bijušos gadus, ko dūmakas dzēš,
Redzu — kā vītolu zaros un paceros
Sidraba dūnas tin Lieldienu vējš.
Jaunība mana, pats nezinu, kam tai nu
Aiziet bij projām tik drīzi un zust',
Vienīgais prieks man,kad pūpolu samtainu
Varu kā glāstu pie vaiga vēl just.
Gluži kā sapni no laipnīgā vēdiena
Atkal es pārgalvīgs topu un jauns;
Sirdi man nolaižas saulaina svētdiena,
Aizmirstas rūpes un liktenis ļauns.
Gribas man atmiņu balzamu malkojot
Atkal ar asniem un pumpuriem plaukt;
Gribas man vēlvienreiz ūdeņiem šalkojot,
Draugiem un jaunībai panāksnos braukt.
Pūpoli, pūpoli, skūpstiet un paijājiet
Sendienu brūces, kas smeldz vēl un kaist;
Atvediet vējus, kas klajumos maijā iet,
Atsauciet naktis, kas ievziedos gaist.
