Tātad, atveru tēmu ,kurā var runāt par visu, kas sakāms ārpus čata un kas nepalien zem noformulētajiem virsrakstiem...
Esmu atgriezusies ar vienu kāju jaunā un kašķīgā ampluā..jeb, nometusi seģenīti zem kuras biju paslēpusi citiem netīkamās spuras...
Nekad neeju pret noteikumiem un nemetu neko zemē, lai citiem būtu jātīra...
Pagaidam gribu izmantot šo forumu savai sakotnējai vajadzībai- sarunām.... šo tēmu atstājot atvērtu arī konstruktīviem kašķiem...
zem lidojumu paradumiem nepalīda mans stāsts..tad nu, viņš te
dzīvojām Cornwall... vienīgā lidosta , braucot pa vienīgo šoseju 4h attālumā. Izmantojām reti, jo trakoti neizdevīgi viss bija... bet nu, pienakusi tā reize, kad jalido man un mazajam bērnam(4.g)
Vīriec no tiem, kas visu dara laicīgi un dikti laicīgi...aprēkins liecina ka jāizbrauc no majas 5,5 stundas iepriekš, ierēķinot degvielas uzpildi un laika rezervi -janukas uz ceļa....
jau tiekot uz šosejas kļūstam aizdomīgi...kkā daudz mašīnu...bet nu mazums...mums vēl jānobrauc tuvējā pilsētiņā uz benzīntanku..gan jau tikmēr izklīdīs... No benzīntanka izbraucot saprotam - auzas...
izradās, mēs neapdomīgie, nebijām ierēķinājuši, ka tā ir lieldienu brīvdienu izskaņas diena. kā arī mēs vēl nezinājām angļu paradumu..jebkurā brīvā dienā ar karavānām, kampervaniem un tml briinumiem doties uz Cornwall holidejos...
tā nu sakās mūsu ceļš...
Sākumā, pilni cerību..ka nu ilgi tas nevar vilkties... drīz viņiem kkur jāpazuud.... tā paiet pirmā h...
nobrauktais ceļa posms neko daudz nav sarucis, jo uz visas šosejas ātruma ierobežojumi 40mh...sakarā ar bizzi roudu un bīstamību...
pēc 2h sākam manāmi nervozēt..jo apbraukt neko nav iespējams...nobraukt arī nav iespējams ...ja nobrauksi, tad tikai atpakaļceļš...jo iekļauties plusmā jau būs bezjēdzīgi..
sekoju līdzi tomtoma laikam...kā sarūk ceļā pavadāmā laika starpība ar geita aizvēršanās laiku...
pēc 3h..jau sāku plānot ko var apskatīt Bristolē un kā dabūt biļtes uz citu reisu un kad tad, to citu reisu, jo vīrietim tak darbs ..nevar viņš katru dienu 9h braukalēt šurputurpu...mazo bernu palēnām noskaņoju,ka Latvija diezvai šoreiz būs..utt...
mēs vēl nebijām nogriezušies uz lidostas nobraucamo ceļu pa kuru arii 30.min jābrauc..kad pulkstens rādija- geits aizveras...
un tikai tagad mēs tikām laukā no atpūtnieku rindas nokļūstot tādu pašu kavētāju rindā...
sarunas -ko darītKOdarītKO darīt...jau izgājušas visus etapus un nonakušas punktā..ja jau esam lidostā tad vismaz iesim pačurāt un lidostu apskatīt da kafiju izdzert...
kkadā jēgā noveicas nolikt mašīnu pie pašām izlidošanas durvīm...kkadā,tādā pat jēgā saku, ka joka pēc paņemšu līdzi koferus(rokas)....pa celam uz tualeti,eskalators uz izlidošanu... saku vīrietim- tu pagaidi es pajautāšu....
bērns man pie rokas-uzbraucu,prasu - kas ar VNO(jālido uz Viļņu)...vai ir cerība(figvinjzin uz ko??) muitas veči mani neklausās,neko viņi nezinot, liek noģerbties un mantas uz lentas(40.min geits jau ciet pēc likuma) es kkā padodos liktenim ,jo esmu jau emocionali tukša...
saprotu, ka viiriec gaida eskalatora galā, bet pateikt vinjam neko vairs nevaru...
izejam muitu bet par VNO vienalga neko, neviens nezin... omg... pirmo reiz šaja lidostā
..nesaprotu neko, bet nojaušu,ka jāskrien... viena darbiniece parāda virzienu....ibio caur spoguļotiem veikalu smaržu un dzērienu stendiem..saku bērnam, turi savu čemodānu un skrien man liidzi...rokas pilnas ar neuzliktām jostām ,neuzvilktam jakām(apriilis)... berns čikst par tualeti..(6h mašīnā), man liekas kko nogāzām un novēlām tajos stendos... tad vēl, izradās, ka jāskrien pa idiotiskiem zigzagveida gaiteņiem...tu redzi galu, bet netiec tur,jo tevi ved zigzagā 4x turpu /šurpu.... gaiteņi tukši ..neviena cilvēka...un mēs skrienam...pulkstenī vairs neskatos jo nezinu kur tas ir un kāda tam jēga...
pieskrienam pie vieniem vārtiem..mums saka ka VNO esot pie nākamajiem... a tur divas meitenes vāc kopā galdu un slauka biļešu druskas....
ak mēs uz Viļņu gribot??? nu pasktīšoties viena pa logu..lēnā gaitā aizčāpo.... jā, durvis vel esot vaļā...nu ja mēs ļõti gribot, varot skriet līdz ļotenei un palaiž mūs pa laukumu... vecīšu kas parasti ceļu rāda vairs nav, tie jau bantes sarulējuši.... ..izjukuši izspūruši skrienam pār lauku un mahājam ,kā taxim,lai never ciet durvis....never ar... stāv durviis un muus gaida...
tikām salonā... tai pat mirklī durvis bija ciet un paziņojums par piesprādzēšanos un pacelšanos...
vīriec vēlaizvien nezin kur mēs palikām... mēs bez elpas un pilnīgā nesaprašanā,kā nokļuvuši beņkos....
Atpūtāmies mazliet, jo ceļš no Viļņas uz LV bija tikpat stresains...
Vispār toreizējo nokļūšanu LV , es pieskaitu pie saviem Lieldienu brīnumiem...
vislielākais žetons bērnam,ka viņš to varēja... tas bija daudz
