Jautājums tikai,
a) vai tā laime pirmajā gadā atsver nelaimi nākamajos gados, vienai audzinot bērnu/-us, karojot ar azartspēļu atkarīgo, kurš sēž uz kakla.
b) vai tā laime nav sublimācija - gribas kaut ko tāāādu, pat nezinu, ko, jo bērnībā pietrūcis kaut kā, un tagad šķiet, ka šis plāksterītis ir tieši tas, kā pietrūcis. T.i. jebkurš āzis, kurš uzspiedīs uz īstās stīgas, būs lielā laime. Baidos, ka šis ir tas gadījums.
c) vai meita būtu laimīgāka ar citu - ne obligāti puņķutapu klasi zemāk, bet vīrieti +10, kas kaut ko ir sasniedzis - studē, strādā, domā par dzīves stabilizēšanu.
Var nesalikties kārtis un pēc kāda kopdzīves laika izšķirties - ar vai bez bērnu esamības -, bet vidēji normālam cilvēkam 40 gados pieredzei jābūt.
Neesmu satikusi brīvu četrdesmitgadnieku bez ilgstošu attiecību pieredzes, kam galvā nav Černobiļas strausi.
Ir ideālās jaunavas meklētāji, kam visas sliktas, jo - palaistuves - vidusskolā ar pirmo mīlu rociņās staigājušas, ir egoisti, kas par otru nespēj domāt, ir nīkuļi, kas nevēlas uzņemties atbildību, ir cēlie ērgļi, kam brīvība svēta, ir reliģiskie fanātiķi, kas meklē "garīgumu", ir parazīti, kas meklē, kur ērtāk (siltas čības, vakariņas un caurums)...
Liels retums ir karjeras un biznesa bīdītāji, kas savu ideju uzcēluši, palaiduši un tagad grib kaut ko citu izbīdīt, piemēram, var arī par ģimeni padomāt. Bet tie nav "tādi nekādi, kas neskatās acīs".
Māmuķis, protams, virspusēji sacepies par gadiem un to, ko kaimiņi teiks, bet pārāk daudz visādu blakusfaktoru izlien - to visu ar nepatiku un aizdomām neizskaidrosi.
Principā mana attieksme pret 20+ starpību ir neitrāla. Ir īpatnības, ar ko būs jārēķinās pēc gadiem 10-20-30 (nu nenesīsies tas 60-gadnieks kaitot ar dēlu, kamēr aktīvus četrdesmit+ gadniekus pazīstu daudz), bet citādi vienalga. Starp citu, manai mammai ilgus gadus (desmitus) ir tāds dīvains draugs manā vecumā. Ta ne dēla lomā, ta ne mīļākais. Tad mēģināja man ieskapēt... (paldies, man cits priekšstats par vīrieti). Tad šķiras, tad satiekas, kaunās par visu un no visiem, nekā tur neesot, bet no malas pavisam cita bilde... Ko domāju? Pilnīgi godīgi - savāc savu mīļoto vīrieti, pārvācies no savas mazpilsēteles, kur visi tevi pazīst, uz Rīgu, kur visiem viss pie kājas, un dzīvo laimīga! Abi pieauguši cilvēki, kam kāda daļa. Džekam ir savi tarakāni, bet ja mammai pieņemami (pretī ir tarakānu ligzdiņas), tad viss OK. Pašai kauns? Svešiem saki, ka dēls - vai mazums māšu ar dēliem kopā dzīvo. Uzvārds cits toč nav rādītājs.