Vai man` dieniņ, nebiju domājusi, ka šī tēma tik aktuāla mums te izrādās
Atgriežoties pie tēmas pirmssākumiem - mans māmuķs nudien nav galīgi marginālais variants, bet tomēr ir visai autoritatīvs sievišķis, lai gan pati to noliedz. Visam jābūt pēc viņas iedomas. No manis kā vecākās meitas laikam tika un tiek gaidīts vairāk. Nav runa par to, ka mani kritizētu, nē, nepavisam! Viņa ar mani ļoti lepojas. Vot, tik tas znots nedara viņai pa prātam....
Kad apprecējos, mana lielākā kļūda bija tas, ka visas nebūšanas/strīdus mēdzu pārrunāt ar mammu (kā jums liekas, ko tādā gadījumā mamma atbalstīs? Protams, meitu.). No šīsdienas viedokļa, tas ir slikti un to nevajag. Vairs ne ko stāstu, nekā. Tiekam galā paši.
Vadoties iz savas pieredzes, savai vecākajai meitai esmu pateikusi, ka man vienalga, ko viņa būs izvēlējusies par vīru (vēlams, ne musulmani, viss cits ir OK). Ka savas problēmas ar vīru viņai būs jāregulē pašai, ne man. Ka nav jāskrien pie manis, ja ar vīru gadījies strīds. Ka bērnu audzināšanā noteikti neiejaukšos. Ka atbalstu galējā gadījumā viņa vienmēr saņems un ar to var rēķināties.
