Bērni tomēr mēdz dzimt jaunībā- laikā, kad cilvēks vēl ir visādās ilūzijās un figņās, kāda tur ideāla audzināšana. Visi atceramies sevi vidēji 25 gados- baigi gudras bijām, pret visu pareizi attiecāmies, vispār bijām spējīgas kādu audzināt? A bērni vairumam jau bija
Tā nu sanāk, ka tās visuvarenās un baismīgās mammas bērnu ierašanās laikā bija jauni, dumji skuķi, mīlēja savus bērnus, kā prata un audzināja, kā sanāca. Un trakākais tas, ka laikam jau cilvēkam tā ir ielikts no dabas- nu, nedzimst tie bērni nepakam, 60 vai 70 gados, kad nu varbūt tā kā varētu audzināt un dalīties ar dzīves pieredzi.
Man liekas, tā audzināšana ir savstarpēja. Daudzas mammas saka, ka daudz ko mācās no bērniem, es arī to pašu varu teikt. Varbūt ap to viss arī grozās- ap spēju un vēlmi mācīties.
