Habibi - tepat pāris lappuses atpakaļ jau rakstīju, kas man, ak šausmas, pieaugušai sievietei, lika sevi ilgus gadus uzskatīt par pilnīgu nulli, kura nevienam nav vajadzīga, un cik gadus vajadzēja, kamēr es ar mazvērtības kompleksiem daudzmaz tiku galā.
Kopš agras bērnības dzīts galvā, ka tu neko nemāki, nevari, tev nesanāks utt. Man nedrīkstēja būt savu domu, savas dzīves, man nepiederēja nekas, pat manas skolaslaika klasesbiedru zīmītes tika revidētas. Jo noslēpt jau nebija kur. Ja es kaut ko izdomāju un izdarīju, nesaskaņojot, viss tika vai nu iznīdēts (uztaisīji atmiņu kladi bez manas ziņas? Ņem šķēres un pati sagriez), vai katra neveiksme smalki izskaidrota "es jau teicu, ka tev nesanāks! Neklausīji, izdarīji pa savam, te nu ir rezultāts". Privātā dzīve? Aizmirsti. Dibenu nevarēju pakasīt, lai neraustītos, ka māte lūr gar stūri. Man bija "jādomā ar savu galvu, nevis jāskrien citiem pakaļ", bet jādomā tā, kā māte domā. No vienas puses "tev jābūt gudrai, jāstudē", bet no otras puses darīts viss, lai es būtu stulba aita. Ar vienu roku dzen, ar otru - velk atpakaļ.
Pirmajā kursā visi visus apsveica dzimšanas dienās. Otrajā vairs ne. Komentārs: "Redz, redz, viņi ir beidzot sapratuši, kāda tu esi!"
Smalki psiholoģiski un talantīgi izdrāztas smadzenes.
Nekad nekas, ko es daru, viņai nav bijis labs - ne mācības, ne darbs, ne draugi. Ne bija jaunībā, ne ir tagad. Tikai tagad man tas pie kājas - pēc gandrīz 20 gadiem depresijas un kārpīšanās ārā no "neviens mani nemīl". Labi, ka tagadējie izlēcieni neiszpiež kaut kādu vainas izjūtu, maksimums, brīžiem uzrauj dusmu (draugiem.lv regulāri "ieteikti" bērnu audzināšanas raksteļi, smalki bāžot degunā, ko viena domā par manu bērnu audzināšanas spēju), bet pagaidām valdos.
Laimīgie tie, kam brāļi vai māsas. Es biju viena. Un visu audzināšanu dabūju pār savu galvu. Komplektā ar klajā tekstā man acīs iebāztu atziņu, ka es esmu piekabe, kas traucē mātei personisko dzīvi nokārtot (bet ne jau es sevi ar viltu uztaisīju, lai būtu bērns kā visām).
Un Tu domā, ka man likās, ka kaut kas nav normāli? Nē. Tā bija jābūt - es neko nejēdzu un meitas klausa mammu. Punkts. Tajā laikā interneta nebija, domā, no malas kāds man varēja pateikt, kāpēc man ir sūdīgi un kāpēc man pilnīgi nederīgi vīrieši piesitas? Ne man tādu draugu, ne radu. Ne mēs ciemos gājām, ne par to kāds runāja. Kamēr pati tam visam izrakos cauri, pa ceļam pamatīgi nojājot veselību.
Da bļin, ja Tev, Habibi, bija iespēja domāt ar savu galvu, priecājies! Man to iespēju apcirta saknē un zemē iemīdīja kopš es pirmos vārdus sāku teikt. Katru mēģinājumu pacelt acis noraka. Joprojām es nepanesu, ka uz mani paceļ balsi - varu apraudāties pēc pirmās sekundes.
Būtu jau lieliski par to tā no malas distancēti, malkojot vīnu, lasīt grāmatā, - kā Nārai liekas... Es to grāmatu varētu uzrakstīt, tikai tādas jau ir. Saucas "Psiholoģija. Klīniskais gadījums."
Atkārtošos - nespriediet par to, kā jājūtas, jārīkojas un jādomā bezkāju kroplim, ja pašām abas kājas veselas.
Upurim nav vienmēr jāpaliek upurim, bet aizmirs, kāpēc tu esi tāds, kāds esi, arī tā kā nebūtu vēlams. Citādi tas, kas iedzīts zemapziņā, ātri vien būs ārā no pagaldes.
