Lai nepiesārņotu bezgalīgo mammu tēmu: atcerējos kā indiešu kolēģis stāstīja, kā precējies viens viņa draugs. Relatīvi pajauns, tātad ne vairs no tās paaudzes, kam nebija atļauts līgavai pirms kāzām ne aci uzmest. Pazīstams ar noskatīto līgavu un ļoti sacerējies uz precēšanos. Viena nelaime- maz pelna un nevienā firmā ilgi nenoturas.
Pirms iešanas pie līgavas ģimenes draugi viņu instruē: stāsti par savu izglītību, par saviem dzīves plāniem...da par ko gribi, tikai nesauc to ciparu, kuru tu pelni!
No sākuma viss labi, puisis atnācis uzvalkā, runā smuki, ģimene reaģē labvēlīgi. Tad līgavas brālis uzprasa: cik tu gadā nopelni? Tas sāk stāstīt par perspektīvām, par to, cik augstu viņu vērtē firmas vadība...bet nekā, brālis no kursa nav novirzāms un prasa vēlreiz: nosauc lūdzu precīzu skaitli, cik tu nopelni gadā! Nu, nav, kur likties, un cipars tiek nosaukts. Brālis pieceļas no galda un saka: a tu zini, ka mana māsa jau tagad nopelna 3x vairāk par tevi?! Kā tu iedomājies, vai viņai būtu tevi jāuztur?!! Ģimene arī rāda drūmus ģimjus, šitāds nevar būt cienīgs kandidāts.
Beigas laimīgas- puisim iedeva gadu laika, kurā viņam bija jāspēj trīskāršot savus ienākumus. Viņam izdevās. Jaunie apprecējās un dzīvo laimīgi.
Bet ko es domāju: mums tik pragmatisks piegājiens liekas nesmuks un neētisks un kāds vēl ne. Mēs ļaujam meitām apprecēt sūdabrāļus, jo nedrīkst tak ierobežot brīva cilvēka izvēli. Bet varbūt tomēr kaut ko mēs arī varētu no viņiem pamācīties.