deju svētku lielkoncerti un Zkoreja

[reno]

Tikai tāda  ķecerīga pļāpa, patiešām, par asociācijām.
Deju koncertus stadionos dzīvajā gan neesmu redzējusi,pa TV tīri smuki no augšas tos rakstus skatīties. Nekā nevaru saprast, kā to izdomā un iedresē . Bet tādi deju svētki ieviesti tika tikai padomju laikā -masu dejas, ierindas vienā ritmā tūkstoši cilā kājas. Un visi laimīgi un smaida, tas nekas, ka daži noģībst.
Un  visiem patīk, biļetes izķer, kolektīvam piedalīties -goda lieta.
Bet par Ziemeļkorejas parādēm un masu dejām laukumos mēs  smīkņājam un šausmināmies. Tie dejotāji arī tur laimīgi smaida un droši vien sacenšas, kurš tiks uz galvaspilsētu.Vai tomēr nav tāda totalitārisma piesmaka? Brazīlijā katra deju kopa lielajā gājienā kratās savā ritmā, tas tā dabiskāk.
Un otra smieklīgā par dejošanu -ka tagad Operas nosaukumā atkal baletu iekabinās. Liepiņš arī grib iecirst  savu vārdu marmora plāksnē.

[Mango]

Visforšākā ir atmosfēra. To nevar izstāstīt, aprakstīt.
Atšķirība ir tāda, ka totalitārismā nav emociju un viss balstās uz perfektu izpildījumu, mums ne tie rakstiņi perfekti, būsim godīgi, un arī cilvēki taču pilnīgi dažādi, paskaties to prieku, līksmību sejās, kur Tu kko tādu esi redzējusi āzijā. Kā Purviņš saka, dejojiet ar sirdi, jūtiet deju!
Tad jau mums ka Brazīlijā, tikai dejas tautiski citas.