Pateikt "nē"

[baaciens]

Nu kā to iemācīties .... Es varu kā plika pa nātrēm pērties un tik un tā slikti sanāk ....

Aizvakar bija skaidrs, ka Līgo beidzot būs Latvijā un nebūšu tā, kas lāpīs pasaules caurumus ... Bet nē, vēl vakar zvanās un dīc ... Protams, vēl bija vecais labais triks pazvanīt no sveša numura ... Beidzās ar to, ka telefonu atslēdzu, bet šodien sevi šaustu - ja nu nevajadzēja teikt nē ...
Pa pirkstiem sev situ, lai neatzvanītu ...  Kā no šī ārstēties?

[Luīze]

Vienkārši atslābsti.... 

[baaciens]

Ja ar to pietiktu ...

[Mango]

Vēsi!
Kas Tevi šausta tagad? Kāda sajūta? Pienākums? Danunafig.

[baaciens]

Ka šiem tagad jādomā, kā iziet no situācijas un nav daudz muļķu, kas pēdējā mirklī uz ko tādu parakstīsies .... Un naudiņa ar aiziet gar degunu...
Bet no otras puses - es jau sen šim projektam biju teikusi nē.  Nauda ko par to maksā ir tik smieklīga, ka neko es nevaru zaudēt paliekot mājās .... + tajās dienās iekrīt kāzu jubilejums un līgo ....
Vienīgais mīnuss - man var nepiedāvāt citus projektus, bet .... es apzinos, ka esmu vērtīgais darbinieks....

[baaciens]

Bet reāli, kā lai iemācās pateikt "nē"?
Pasaku un nedomāju, kā būtu, ja būtu?
Velku plususu un mīnusus?
???

[Luīze]

Pasaki, ka šoreiz konkrēti nē, jo Tev ir citi plāni, bet ka būsi gatava izpalīdzēt citreiz.

[baaciens]

Luīze, paldies

[Camma]

Nja... Man šī pati sērga. Nu jau vairākus gadus šad tad saku "nē!". Īpaši, ja jūtu, ka cilvēks itin labi var iztikt bez manas līdzdalības. Otra lieta - ja darīsi "pa blatu", tad izjās tevi ka maz neliksies un beigās čortosies un nolādēsi visu padarīšanu. Ļauju visam iet oficiālos ceļus un tad nekādu problēmu, ja vajag ko ārpus manas kompetences - "ejiet tagad tur un tur un dariet šitā", viss... Citādi ceļ nakc vidū un prasa sarunāt puspazīstamus spečukus, a maksāt pat netaisās... tam spečukam... par mani pat runa neiet... Vot i nafig vajag - man un tam spečukam - jo aiz viena tūlīt būs trīs nākamie, kam "šitā toč neatteiks un bez maksas un jebkurā diennakc laikā"...

[baaciens]

Nja... Man šī pati sērga. Nu jau vairākus gadus šad tad saku "nē!". Īpaši, ja jūtu, ka cilvēks itin labi var iztikt bez manas līdzdalības. Otra lieta - ja darīsi "pa blatu", tad izjās tevi ka maz neliksies un beigās čortosies un nolādēsi visu padarīšanu. Ļauju visam iet oficiālos ceļus un tad nekādu problēmu, ja vajag ko ārpus manas kompetences - "ejiet tagad tur un tur un dariet šitā", viss... Citādi ceļ nakc vidū un prasa sarunāt puspazīstamus spečukus, a maksāt pat netaisās... tam spečukam... par mani pat runa neiet... Vot i nafig vajag - man un tam spečukam - jo aiz viena tūlīt būs trīs nākamie, kam "šitā toč neatteiks un bez maksas un jebkurā diennakc laikā"...

[ragana]

Bija arī man šitāda vaina. Iemesls - figviņzin - kaut kāds pārprastas pienākuma apziņas, pašnovērtējuma trūkuma un ambīciju mistrojums, ko spēcīgi pastiprināja jaunībā lasītais ("Pret kalnu", "Tā rūdījās tērauds" un visa pārējā tā laika literatūra).
Sāku pamazītēm, kad bija piegriezies būt par pasaules lāpītāju. Atteicu vienā jautājumā, pavisam nelielā. Visapkārtējs izbrīns un klusuma brīdis.... es atteicu???  Griezās manī iekšā un drebinājās nolāpītā pienākuma apziņa, taču es turējos pretī un neatkāpos. Tad šī sajūta lēnām norima un biju gatava atteikt arī otru reizi. Sajūtas bija līdzīgas, taču vainas apziņa kremta īsāku brīdi. Un tā lēnām, pamazām trenēju savu "nē". Tagad jau sanāk bez lielas piepūles.

[baaciens]

Vo. vo, tagad arī sakārtoju 15 cilvēkiem labas 2 nedēļas .... ne aiz laba prāta, tak dīca un prasīja .... Neesmu pat "paldies" vēl dzirdējusi un domāju, ka nav arī ko gaidīt .... bet prasības šiem bija uh un ah ...

[flyingcat]

Iztēlojies sevi tā cilvēka vieta, kurš Tev mācas virsū. Iztēlojies, ka Tu esi tā, kura kādu mēģina pierunāt par mazu naudu uzspļaut Jāņiem un kāzu jubilejai...nu Tu tak izdomātu, kādiem vārdiem sevi par izlamāt, vai ne? Nu re, un tad pasaki to tam otram cilvēkam ok, pasaki pusi no tā, ko Tu pateiktu pati sev.


Un tad pajautā sev: kurā miskastē es sevi esmu atradusi, ka jebkura cita cilvēka vajadzības un velēšanās ir svarīgākas par manām? Ja no sirds dziļumiem lien ārā atbilde "nu, es taču esmu tikai tik vērta, cik uz mana rēķina var ietaupīt" ...tad noalgo sev menedžeri. Tādu, kurš apzinās, ka Tu esi vērtīgs darbinieks un vērtīgs cilvēks. Naudas taupīšanas nolūkos šis menedžeris vari būt arī Tu pati

[Nāra]

Ir vismaz 2 grāmatas,gan jau vairāk, par šo tēmu. Nudien esmu izmantojusi un lietoju frāzes no grāmatas Mācies pateikt nē. Grāmatā arī iemācījos uzreiz neteikt jā, bet teikt tipa - apskatīšos plānotājā un tad pateikšu. Stulbi izklausās, bet iesaku izlasīt, bet gan jau esi lasījusi.
Par konkrēto gadījumu- Tu jau biji brīdinājusi, ka nepiedalies, tā ka tā nav uzmešana. Un tās, ka var nepiedāvāt citus projektus, mjā, uz šito jau pie mums te spekulē, tipa sakot- darbinieku rinda stāv uz tavu vietu!
Es vienmēr esmu pratusi pateikt nē, bet man bija pailgi jāmācās to izdarīt pieklājīgi.

[baaciens]

Bija arī man šitāda vaina. Iemesls - figviņzin - kaut kāds pārprastas pienākuma apziņas, pašnovērtējuma trūkuma un ambīciju mistrojums, ko spēcīgi pastiprināja jaunībā lasītais ("Pret kalnu", "Tā rūdījās tērauds" un visa pārējā tā laika literatūra).
Sāku pamazītēm, kad bija piegriezies būt par pasaules lāpītāju. Atteicu vienā jautājumā, pavisam nelielā. Visapkārtējs izbrīns un klusuma brīdis.... es atteicu???  Griezās manī iekšā un drebinājās nolāpītā pienākuma apziņa, taču es turējos pretī un neatkāpos. Tad šī sajūta lēnām norima un biju gatava atteikt arī otru reizi. Sajūtas bija līdzīgas, taču vainas apziņa kremta īsāku brīdi. Un tā lēnām, pamazām trenēju savu "nē". Tagad jau sanāk bez lielas piepūles.

Cik ilgs laiks paiet līdz vairs nekremt?