Ezme, ne tu mani pazīsti, ne tev mani sodīt.
Un jā, laiks, ja es to _šobrīd_ pavadītu, no rīta līdz vakaram sēžot bērnam pie astes, ir relatīvi bezmērķīgi pavadīts, ja bērnam ir vienas bikses (kas jāmazgā katru dienu, precīzāk, - nakti, tāpēc, ka dienā ir nonstopa uzmanība bērniem), jo visas pārējās stāv saplēstas un nelāpītas; ja man jāatsakās no elektrības, jo nepietiek naudas šai izpriecai (bērnu izklaidēšana, kā zināms, naudu neienes - 11 eiro nav nauda pat man); ja šī diena ar bērnu, lai arī ilgtermiņā droši vien kaut ko nozīmētu, taču īstermiņā (gads-divi) nozīmē tikai neēdušus bērnus. Pat ne to, par ko "ir samaksāts".
Maslova piramīdu neviens nav atcēlis, bet bez naudas pat pirmā tās kārta tā īsti nav īstenojama - dārzā šobrīd ir rabarberi, salāti un loki. Līdz gliemežu ēšanai man vēl jāaug. Kaimiņu suņus arī es vēl par gaļu neuzskatu. Vairāk nekā dārzā nav. Par fantāzijām "darīt darbus kopā ar bērniem" vari palasīt Cālī, šī fīča man nav pieejama, neatkārtošos par procesa un rezultāta bezjēdzību konkrētajā gadījumā. Pa četriem gadiem es viņos esmu sabāzusi gana daudz, lai varētu nodot stafeti tālāk - bērnudārzam - un līdz pēdējam savilkto jostu mazliet atlaist.
Diemžēl man ir gana smagi ierobežojumi strādāšanai (tāpēc strādāt es varu tikai dienās, bet naktīs negulēt nevaru), un vīram pašlaik ir cita veida - ne naudisks - pienesums.
Tāpēc arī tapa šī tēma - gribēju to laiku, ko varu būt kopā ar bērniem, pavadīt ar vērtību, nevis truli pie hamburgera (bērnudārza launaga salāti, augļi un putras nudien ir labāki) vai lielveikala bērnu atstātuvē.