Nesen uzdūros kādam rakstam Tvnet "Vai Kauguru bibliotēkai draud pārvēršanās par spēļu zāli":
http://www.tvnet.lv/zinas/mobilais_reportieris/562943-vai_kauguru_bibliotekai_draud_parversanas_par_spelu_zaliUn palika mazliet skumji. Jo var jau piekrist rakstā paustajam. Bet zinu, ka arī par bibliotēku, kuru pati apmeklēju, ir bijušas sūdzības. Jo internets visu padara daudz ātrāku, ērtāku un arī prastāku. Katrs, kuram nav slinkums, var cept augšā sūdzības par ko vien vēlas. Bet bibliotekāres jau ar šo cilvēku attieksmi saskaras ikdienā arī. Tāpat kā ikviens, kurš strādā ar cilvēkiem, ar attieksmi saskaras ik dienas. Tad ir svarīgi, kāda ir vadība, cik aizsargāti jūtas paši darbinieki.
Mums nelielajā pilsētā ir tāda jauka Pasta nodaļa, piemēram, kurp dodos diezgan bieži darba darīšanās. Tas pats. Cilvēki diezgan visatļautīgi pauž savu attieksmi par dažādām tēmām. Esmu novērojusi, stāvot rindā, kā pastnieces seja burtiski 5 minūšu laikā "izdziest", jo iepretim kāds ecējas un negrasās pārtraukt tobrīd. Un konveijers tik kust uz priekšu, nāk nākamais apmeklētājs. Tad vēl bija jauna pastniece pieņemta, skaista un slaida būtne, pirmajās dienās staigāja ar matos ieliktu puķi (sprādze tāda laikam, piemīlīgi jau), bet tagad ir tāda sakoncentrējusies, jaušams arī stress savureiz, puķes vairs nav.
Sabiedrībā nereti ir tāda kā baisa visatļautība. Iespējams, vienmēr bijusi, kas zina. Jau Kafka rakstīja par ierēdņu darbu, ka ierēdnis it kā tiek sistēmas aprīts.
Uz tā fona bibliotēkas vēl turas! Un ir patīkami, ka grāmatas par velti, ir patīkami, ka šad tad kāda izstāde vai kādreiz kāds pasākums - tikšanās ar kādu kultūras cilvēku. Bibliotēkas tomēr ir jaukas.