Pēdējā aptuveni gada laikā (mazliet vairāk) darbā nomainījās trīs kolēģi, kuri visi sākumā jāievirza darbos, kas ir papildu komunikācija un nevar atteikties kaut ko paskaidrot, bet arī pašas darbi mazāk no tā nepaliek un jāapkalpo apmeklētāji. Vasarās pašvaldība izlēmusi sūtīt studentus pastrādāt (jaunieši - padsmitgadi, katru vasaras mēnesi citi 2 jaunieši uz 4 stundām katru dienu), jo ir tāds projekts, bet arī tas paredz ievirzīšanu darbos un pieskatīšanu, jo cilvēki ir dažādi, arī jaunieši, katram savs raksturs, vienam labāk padodas viens darbs, citam cits, uzreiz no pirmās sasveicināšanās to nepateiksi, to ierauga un tad jāvirza tajos darbos, kuri labāk sokas, bet tie jau nav paši grūtākie darbi un tos vieglākos arī vēl jāatrod. Draudzenei bija depresija, pagājušovasar vissmagāk izpaudās, telefonzvani, pēc kuriem jutos pavisam nekādi. Viss vienkopus. Šobrīd vienīgais, ko ikreiz alkstu, lai atkal nav vēl papildus ar kādu par kaut ko jātērzē. Domāju, ka tas izpaužas dažreiz arī sejas izteiksmē. Apsveru tiešām iespēju, kad tāda radīsies, vismaz pāris gadus pastrādāt tur, kur mazāk jākomunicē ar cilvēkiem, jo pati nevērtēju savu neapmierinātību un mūžīgo nogurumu kā labu radītāju. Kaut arī man patīk savs darbs un ir arī izglītība attiecīgajā jomā. Arī apmeklētāji daudzi patīkami ļaudis. Vienkārši dzīvē notiek tā kā notiek. Šeit forumā ir labi, ka ir anonimitāte un nav uzreiz jāraksta, var uzrakstīt, kad tas iespējams, kad ir kāds brīvāks brīdis. Ar to man internets patīk, ar to, ka nav uzreiz jāreaģē. Un atvainojos, ja kādam šķiet, ka esmu pārāk personiski te padalījusies ar stāstu. Kā jau minēju, neuzskatu, ka man kāda taisnība vai, ka zinu, kā labāk. Un vasara jau arī tomēr ir labs laiks, tāds saulains un skaists!
