Man šķiet rutīna ir tad, kad no vienas puses viss itkā labi, lielākoties materiālais stāvoklis OK, viss pierasti un saprotami, bet kaut kā kopā kļuvis garlaicīgi, reizēm skumīgi un ar septīto prātu sāk sajust kādas nepatīkamas vēsmas. Rutīna var būt arī tad, ja runā vairs tikai par ikdienišķām, sadzīviskām lietām un kaut kas šķiet neglābjami zudis un apdzisis. Kad pārmetumu, vienaldzības vai "tev nu gan vajadzētu" , kļuvis vairāk kā komplimentu, samīļošanas un uzmanības. Kad tuvojas vai iestājusies atsvešinātība.
Mums palīdz tas, ka katram ir savas lietas, ar ko nodarboties. Kad brīvāks brīdis, mums patīk izbraukt ar riteņiem, atklāt jaunus maršrutus. Kopā ceļot. Vasaras vakaros nesteidzīgi sēdēt dārzā un baudīt vakaru, bieži uzaicinām meitas ģimeni vai mums mīļus cilvēkus un "svinam dzīvi" . Reizēm vienkārši braucam ar mašīnu nezin kur un izrunājam visu, kas uz sirds. Ja sievietēm gribas komplimentus, tad vīriešiem uzslavas, uzslavas, uzslavas.