Es reizēm brīnos gan par suņiem, gan bērniem, kas iepirkuma ratiņos. Šobrīd nerunāju par tiem ratiņiem, kas paredzēti bērnu pārvadāšanai (apakšā mašīnīte ar stūri) vai zīdaiņiem auto sēdeklītī/ zīdaiņu somā ...
Suņi kafejnīcās man laikam traucē mazāk - viņi noteikti nenopēdo un neapošņā manu ēdienu ..., bet tie padusē iežmiegtie un ratos iemestie suņi ... Pirmkārt, man tos žēl, saimnieks bieži vien ar suni padusē manevrē virs gaļas letēm un citiem pārtikas produktiem, kas tikai kārdina suņa bērnu .... otrkārt, ja izmantoju ratus, tad lieku tajos pārtiku ... Neviens jau tos ratus nemazgā ... Nu nav forši, pārtiku likt tur, kur uzturējies suns ...
Lielo bērnu sēdināšana ratos arī ir dīvains paradums ... 7gadīgs un 9gadīgs bērns (ja viņam nav kustību traucējumu) ir spējīgs pārvietoties pats.
Varen skumja aina bija redzama īsi pirms Līgo, kad ģimene bija novietojusi mazu bērnu (labi ja 3 gadi) ratos (tur, kur man šķiet ērti rokassomu novietot) un iepērkoties rati tika piekrauti tik pilni, ka bērns burtiski bija saspiests.... Mazais raudāja un mēģināja izmest no ratiem to, ko mazajām roķelēm aizsniegt varēja, bet vecāku reakcija bija bļaušana un mazā cilvēka rāšana ...
Tad nu nesaprotu, kāpēc jāsoda savs bērns, iespundējot tajos (reāli ļoti netīrajos) ratos ....
Un vai tiešām šunelis jāņem līdzi šopingā?