Par Veco Vidzemi skaistas tās bērnības un jaunības atmiņas. Līdz 1905. gadam nu īsta paradīze savā noslēgtajā burbulī. Visinteresantākās man likās sākuma nodaļas, kur detalizēti apraksta sadzīvi, iekārtojumu, saimniekošanu.
Lasot man aizvien vairāk tā šķērmāk palika. Mana, mūsu skaistā dzimtene vienā laidā. Pat tāda doma nav bijusi prātā, ka tā kādiem citiem ir dzimtene, bet viņi ir tikai ienācēji. Kontakta starp vāciešiem un citiem vispār nav nekāda. Autors knapi prot latviešu valodu (tēvs prot, māte nē), krievu nemaz -to impērijas vara viņiem varītēm iežmiedz.
Par latviešu kalpotājiem pietiekami daudz arī sliktu vārdu -viltīgi, zaglīgi, bet tas vairāk par lauka strādniekiem. Pēc 1905. gada, kad arī viņu muižu nodedzina, vispār darbā nepieņem nevienu latvieti, bet ieved Volgas vāciešus. Pie dedzināšanas gan vaino aģitatoru bandas, kas klejojušas pārsvarā pa Rīgas apkārtni.
Bet grāmata kopumā interesanta, pilnīgi cits skatu punkts, un valoda kā jau tādam vienkāršam stāstījumam, raita un viegla. Iesaku.
