jautras grāmatas

[Luīze]

Uzsāku tēmu, kurā visi tiek aicināti pastāstīt par grāmatām, kuras lasot bija jāsmejas.

Mans pēdējais atklājums ir Stīvena Klārka "Ellīgs gads Parīzē". Grāmata ir par angli, kuru darbs aizved uz Parīzi, par abu valstu kultūras atšķirībām visās jomās. 

Kerstina Gīra "Patiesība vai meli..." Galvenajai varonei viss ir pakaļā - privātā dzīve, darbs un attiecības ar tuviniekiem, tāpēc viņa nolemj taisīt pašnāvību, bet pirms tam nosūta visiem atvadu vēstules, kurās pasaka visu, ko domā. Jautrība sākas tad, kad vēstules ir sasniegušas adresātus, bet no pašnāvības nekas nesanāk, un varonei jātiek galā ar sekām.

Sofija Kinsela "Man ir tavs telefons", "Tikai nevienam nesaki", grāmatas par šopoholiķi.

Ritas Falkas detektīvgrāmatu sērija.

[Minne]

Manas Top grāmatas, kas uzlabo garīgo - "12 krēsli" un "3 vīri laivā"

[reno]

Zoščenko un O'Henry stāsti

[reno]

Daļu no Liksomas arī var likt jautrajos

[Mangusts]

No pēdējām lasītajām:
Miko Rimminens "Alus tarbas romāns" (arī Maimas Grinbergas tulkojums)
un fantastika (latviski nav, bet pieejama angliski un krieviski) Lois McMaster Bujold "A Civil Campaign". Tā gan ir tikai viena no grāmatām sērijā un, iespējams, vajadzīga priekšvēsture šim visam.

[Spārka]

Visvairāk laikam esmu smējusies, lasot Darelu. Vēl detektīvautore Joanna Hmeļevska.

[flyingcat]

Pirmā reize, ko atceros- vecmāmiņa lasīja man priekšā Zoščenko "Рогулька". Tas ir stāstiņš par cilvēku, kurš peld atklātā jūrā, pieķēries pie mīnas un nesaprot, kāpēc viņu neglābj
Pārsmējos arī par " Hipohondriķa ceļš dzīvē un nāvē". Bet nu tas tāds pamelns mediķu humors. Bridžita Džonsa un šopoholiķe drīzāk nokaitināja- pat, ja tādas sievietes eksistē, būtu bijis labāk to nezināt. Regulāri smejos, lasot Peļevinu. Varbūt vēlāk vēl kaut ko atcerēšos.

[Narcise]

Man smieklīgākās grāmatas vienmēr ir šķitušas mūsu pašu A.Skaiļa feļetoni, -viņa grāmatas "Grietiņa pie ratiņa", u.c. Un vēl A.Lindgrēnas "Emīla nedarbi", piem.frāzes, "kāpēc sava seja ir jābāž tur, kur plūst pladiņu mīkla", "nošķūrēja kalpu kaudzes virsējo kārtu", u.c. 

[Mina]

Arto Paasilinna "Zaķa gads", Jūnass Jūnasons "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda", Jozefs Lada "Mikešs" un "Jautrās pasakas".
Un tad jau vēl klasika - Hašeka Šveiks, Lindgrēnes "Emīla nedarbi"...

[faraons]

Darels, Džeroms, Eža elegance (M.BArberi) - atsevišķas vietas, šis un tas no Blaumaņa, A.Eglītis Pansija pilī, 12 krēsli, Zoščenko.
no Pelevina gan man smiekli nenāk, drīzāk raudāt gribas.
rakstu un saprotu, ka agrāk laikam smējos vairāk. un laikam tagad arī lasu mazāk un nopietnu literatūru.
internetā ir tāds Slava Se - krieviski raksta, dzīvo (vai dzīvoja) Rīgā; nežēlīgi, bet vietām ļoti smieklīgi.

[Broņa]

Remarks "Melnais obelisks", arī Vonnegūts, tas tāds melnais humors. Bet tas gaumes jautājums. Zinu, ka citiem Vonnegūts nepatīk, man gan ļoti.

[Nāra]

Patīk gan Remarks, gan Vonnegūts, bet diez vai tur jāsmejas


Ja runā par smieklīgām vai jauki jautrām grāmatām, tad vienīgais, kas man nāk uzreiz prātā ir Džeimsa Heriota grāmatas, viņam tās ir vairākas - stāsti par vetārsta darba ikdienu, pārsvarā jautru un interesantu. Parasti tādas grāmatas nelasu, bet kā vienu izlasīju, tā izlasīju arī pārējās.


manuprāt, grāmatas reti kura ir smieklīga, smieklīgas man liekas anekdotes.

[lumbergs]

Pievienojos visiem minētajiem , plus Tomsona Reņģu ēdāji un Poļakova un Doncova . Liānas Miķelsones Ārsti un auni ,  gan jau vēl , tikai ātrumā neatceros !

[Broņa]

Nāra, smiekli caur asarām.

[flyingcat]

no Pelevina gan man smiekli nenāk, drīzāk raudāt gribas.

Raudāt arī, tas tiesa...bet ir arī nenormāli smieklīgi momenti. Kad lasīju "Числа", reāli pārsmējos.
Par Darelu-  pievienojos.
Vonnegūts arī labs. Mans mīļākais citāts: " viņš iedomājās, ka ir vienīgā domājošā būtne Visumā"...