Lūk ziņa, kas izriet no vienas ārpus ķermeņa pieredzes.
Es "atmodos" ar apziņu visumā, jo visums biju es. Man nebija robežas, man nebija laika, es biju viss un viss biju es. Viss kur es iedomājos, jau es uzreiz biju tik momentāli, ka nemaz nevaru neko iedomāties jo arī iedomas biju es. Sajūtas nav aprakstāmas vārdos - tādu vārdu neeksistē, kas to var aprakstīt. Sajūtu līmenī tas bija tā kā kad esi atminējis krustvārdu mīklu - kad minēji bija interesanti, kad esi visu atminējis tad tā mīkla šķiet bezjēdzīga, bezmērķa.
Ziņa saņemta.
Mūsu eksistenci nosaka ierobežojumi, jo tikai ar tiem sastopoties, mēs apzinamies, ka esam. Bez ierobežojumiem, mēs nekas neesam - mēs neeksistējam. Jo ja Tev nav robežu - Tu esi viss un tai pašā laikā nekas. Jo Tu nevari gūt nekādu pieredzi. Un tad Tu vēlies, kaut Tu būtu spējīgs aizmirst ka esi viss. Jo tad Tu izbēdz no šīm lamatām ko sauc par bezgalību. Tu nevēlies būt bezgalīgs - to es varu droši pateikt.
Visas pieredzes, kas Tev nāk - patīkamas un nepatīkamas (abas jau ir obligātas, citādi nezinātu kas ir laba un kas ir slikta pieredze - tāpat kā nezinātu kas ir tumsa ja nezinātu kas ir gaisma) - ir nepieciešamas, lai vispār eksistētu.
