Par šo tēmu gribu teikt, ka man izskatās, ka šiet nav vainīgi ārējie apstākļi, bet iekšējā sajūta, ko nevar mainīt ne ar kādām peldēm, meditācijām utt. Zinu cilvēkus savā lokā, pat jaunus un veiksmīgus( skatoties no malas), kas tieši tāpat mokās ar dzīves jēgas meklējumiem. Visu laiku atrod kādu iemeslu, kāpēc tā, bet, kad to piepilda, atkal saprot, ka nav apmierinājuma, nav jēgas. Tāds apburts loks. Esmu novērojusi, ka tas visbiežāk ir mazliet depresīva tipa cilvēkiem, jo mēs taču visi pazīstam mūžam priecīgos, kam it kā pat nav, par ko priecāties, bet tādiem pat prātā nenāk meklēt kādu jēgu, jo viņi jau no dabas ir optimisti. Tāpat zinām vecus cilvēkus, kam viss liekas tik jauki un tieši tikpat vecus, kam dzīvei nav jēgas. Tam, manuprāt, ir ļoti maz sakara ar ārējiem apstākļiem. Šāda tipa cilvēki bieži dzīvo it kā pilnasinīgi, bet iekšējā apmierinājuma nav. Kur ir izeja, nezinu. To nekad nesapratīs tas, kuram pietiek ar peldi vai tamborēšanu. Tāpat kā ir cilvēki, kam diena par īsu un tādi, kam tā kaut kā jānovelk.