Smaga tēma.
Esmu bijusi abas pusēs. Gan apcelta, gan citus apcēlusi, izsmējusi.
Sāp vēl šodien. Sapratu, ka savus bērnus neļaušu apcelt nevienam. Un mācu neizsmiet citus.
Ar meitu bija visādi:viņa tāda klusa, bailīga bija. Smagi gāja. Daudz runājām, izspēlējām situācijas. Gāju uz skolu, runāju ar skolotājām, kas kur kāpēc notika. Viens gan bija un ir skaidrs=NEKAD, NEKAD nevienam neļaut apcelt savu bērnu, pie vismazākās nianses, situācija jārisina uzreiz-vispirms pats bērns mēģina tikt galā. Es sekoju līdz, ja notikumi attīstās negatīvā progresijā-iejaucos un pie kājas bērnu kādi tie noteikumi, bet esmu nogrābusi aiz škurkas puišeļus, kas darīja pāri manam bērnam un abi ar vīru pat ar pirkstu krūtīs šamiem bakstījuši, ja vēl kaut pirkstu piedurs manm bērnam, tad galvu noraušu(pēc tam gan reāla sapratne pārbīlī saķēra, ka varēja baisa ziepe ar bērnu aizskāruma tiesībām sanākt). Bet zin, ka nostrādāja-neviens vairs neuzdrošīnājās aiskart/apcelt/izsmiet meitu. Un nu jau viņa pati liela un zin kā aizstāvēties.
Ar puiku būs sarežģītāk-tas no sīkas kājas, pats visu zin kā labāk uz to mirkli darīt, prot apvainoties, atsist pretī ja vajag, bet paldies dievam, meitenes aizstāv.
Man bērnībā sāpēja tas, ka mamma neticēja man, kad es stāstīju, kas kāpēc notika, bet kaunināja visu priekšā un neaizstāvēja. Skaidri zinu, ka savu bērnu aizstāvēšu, jo es jau redzu, ja viņam kas noticis!
Vecākiem ir visiem citiem skaidri jādara zināms, ka viņu bērnus neviens neaiztiks! Nu un protams-neatņemama sastāvdaļa ir MĀCĪT, ka citus-klibos, slimos, nabadzīgos, muļķos un nevarīgos apcelt, izsmiet, darīt pāri-NEDRĪKST!
