Izlasīju vienu rakstiņu krievu netā par to, kā klasē apceļ vienu, īpaši izvēlētu upuri, un aizdomājos. Parādība nav unikāla, gandrīz katra klasē vai cita veida kolektīvā ir kāds, kuru apkārtējie...nu, kā to nosaukt? reizēm kaitina, reizēm ignorē...smagākajos gadījumos- reāli vajā. Kā jums bija bērnībā? Kā ir vai bija jūsu bērniem? Vai tagad, esot pieauguši, jūs saprotat, no kā tas ceļas, un ko ar to iesākt? Kādi bija (ja bija) jūsu ieteikumi bērniem, lai viņi nekļūtu par izstumtajiem?
Man bija savdabīgi- kaut kādā mērā biju autoritāte- kaut kādā - izstumtā. Nespēja spontāni līksmot un ārdīties manu bērnību sarežģīja; spēja lasīt, pārdomāt un filozofēt- atviegloja

Sava trešdaļa dzīves aizgāja, lai iemācītos apvaldīt dusmas- toties neprasme tās savaldīt man vismaz agrīnā vecumā nodrošināja tādas personas reputāciju, kuru labāk neaiztikt, kas atkal izrādījās noderīgi.
Bērniem gāja stipri labāk. Puikam ir dabisks talants visur iejusties, bet nebūt apceļamajam. Meita ir vairāk atsitusies manī- "sarežģītais zvirbulēns"...bet arī tīri labi tika galā. Sava ziņā- mana advancētā versija
Tas viss bija sen, un nav aktuāli, it kā. Bet arī tagad, katru reizi, kad lasu par to, kā klasesbiedri kādu pazemojuši, vajājuši, iekaustījuši, es domās ielieku sevi tā bērna vietā, joprojām domāju- kā būtu pareizi izkļūt no šīm situācijām? Kā varētu viņās neiekļūt?