Nu nez vai viss ir tik melns, kā te mēģina mālēt
Var jau neuzticēties nevienam (...) var uzticēties viņiem visiem + Dievam
Laikam neskaidri izteicos. Nav runa par to, ka nevienam nevar uzticēties, un ka nepastāv atbildība. Tikai izpratne par atbildību ir katram sava, gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Tāpēc jau no seniem laikiem bija pieņemts ģimenes veidot savas sociālās grupas ietvaros- lielāks pamats cerēt, ka izpratne par atbildību būs līdzīga. Bet arī tas nedod garantijas.
Ir zināma varbūtība, ka viss notiks tā, kā mēs paredzam un gribētu, kā arī varbūtība, ka notiks kaut kā savādāk. Un, ja piepildās šī pēdējā iespēja, ko tad? Apvainoties, definēt to kā nodevību, norobežoties? Pārdot mašīnu un nekad vairs nebraukt, jo mehāniķis slikti salaboja? Vai arī apzināties, ka viņa apgalvojums "viss kārtībā!" ir ar zināmu ticamības pakāpi, kas ir mazāka par 100%? Sieva piekrāpa- nekad vairs neprecēties? Pats piekrāpi- nošauties?
Fakts ir tāds, ka mums agri vai vēlu nākas iemācīties sadzīvot ar to, ka ne viss notiek saskaņā ar mūsu vēlmēm un priekšstatiem, gan uz labo, gan slikto pusi.
Pasaule ir pilna ar pieviltām cerībām un neizpildītām saistībām. Tā nav bināra sistēma- tikai "jā" vai "nē". Un, jo augstākas gaidas, jo mazāka varbūtība tām uz 100% piepildīties. Tātad- jāmācās vērtēt un prognozēt varbūtības (paturot prātā, ka vērtējums un prognoze arī nav 100% ticami

).