"Pacientu intereses" nav abstrakts viendabīgs produkts. Kas vienu apmierina (nevienam neteikt, lai nosprāgst neuzzinājuši, ziņkārīgie maitas, ka mani uz slimnīcu aizveduši), tas otram šķiet drausmīgi (nomirt pamestam slimnīcā, kamēr tavi mīļie izmisīgi mēģina tevi atrast). Mēģinu iedomāties, kā es pati varētu kādam kaut ko paziņot, kamēr mani vazā pa slimnīcas gaiteņiem, ja man pārsituši galvu, salauzuši roku, aplaupījuši un atstājuši vienās saplēstās apenēs. Bet pie samaņas. Telepātija nav mana stiprā puse...
Ja valsti vadītu un valsts projektus veidotu ar galvu, nevis ar bezsmadzeņu kabatu, tad tajā pašā "Latvija.lv" (tādā gadījumā - ērtā un saprotamā programmā) varētu būt aile, "kam ziņot problēmu gadījumā", ko var aizpildīt pats - ierakstīt tuvākā cilvēka saziņas koordinātes, kaut vai tas būtu absolūts neradinieks, bet līdzjūtīgais dvēseles radinieks sētnieks, kas aiz labas sirds rūpējas par visiem mājas večukiem. Tik daudz aizpildīt varētu arī bērni/mazbērni/uzticības personas jebkuram večukam, kas internetu nav redzējis tuvāk par bibliotēkas logu garāmejot. Nu ij visi slimnīcā nonākušie tiek iereģistrēti un cilvēku apzināšanas dienests paziņo manai mīļajai māsīcai (kas ierakstīta datos), ka es esmu slimnīcā nr. 576.
Par iemeslu un veselibas stāvokli (ja tas nav kritisks) lai uzzina pati klātienē - tas laikam tomēr nebūtu telefonintervijas objekts.
Ij vēl nolikt pāris cilvēkus pie telefona, kas ar šo bāzi strādā. Ja kādam neatnāk mājās tante Alma, lai ir, kur piezvanīt, nevis apzvanīt visas slimnīcas pēc kārtas (it kā šām nebūtu savu darbu). Protams, kārtējo reizi viss atduras pret cilvēku stervismu un preteklībām. Vienota izziņu dienesta gadījumā varētu būt pieeja daļai datu par cietušo, piemēram, uzticības personas un tuvāko cilvēku speciālie dati (dzimšanas dati, kods, meitas uzvārds utt.), lai iespējams noskaidrot, vai zvanošā persona patiešām ir tā, par ko uzdodas. Slimnīcas sekretārei toč nedrīkst būt šāda pieeja (da ij laika nav ilgi skaidroties).
Tātad tante Alma jau trešo stundu nav atgriezusies no aptiekas. Piezvanu uz numuru xxx, pajautāju, vai Alma Bērzkociņa nav aizvesta uz slimnīcu. Šie pārskata
- nē, pēc vārda/uzvārda nav. Bet ir neidentificēti cilvēki, nosauciet, lūdzu, viņas raksturīgākās pazīmes.
- 80 gadu, sirma bize lidz pakaļai.
- jā, ir šāds cilvēks, kas jūs esat?
- Jūlija Šušurbekova.
- drošības pārbaudei - jūsu personas kods?
- trīs trīs nulle.
- Jūs esat reģistrēta kā ziņas prasošā persona ar juridisko atbildību (par informācijas izpaušanu trešajām personām var norauties pa tāsi no mūsu štata beisbolista), sazinieties ar Pētersona klīniku. Savienot tūlīt? Nosūtīt telefona numuru īsziņā?
Vai meklēšana internetā, reģistrējoties caur internetbanku, ar e-parakstu vai jebkā.
Protams, šie ir tādi rīta murdziņi, ne pārāk smalki iedziļinoties sistēmas drošības caurumos (man par tādas izstrādi nemaksā), bet IMHO būtu jābūt iespējai cilvēku atrast.
Tāpat kā IMHO stulbums ir kāda pazušanas gadījumā kaut ko sākt meklēt pēc vairākām dienām. Neies jau lieki piepūlēties, gan pats pārradīsies. Ja ne, tad paurbināsim degunu un padomāsim. Lai gan tieši brīdis pēc pazušanas ir laiks, kad kāds vēl kaut ko atceras. Pēc nedēļas man var prasīt vai ne - es neatceros un neatcerēšos, vai redzēju uz ielas "meiteni rozā jakā, apmēram 14 gadus vecu" un cikos.
