Saprotu, ka visiem, arī 90-gadīgiem gribas dzīvot. Bet tad, lai tie 90-gadīgie ārstējās par savu, savu bērnu naudu.
Šad un tad ziedoju bērniem, gan arī tiem vājniekiem, kuriem tiešām ir iespējas par šo saziedoto naudiņu izveseļoties. Esmu reāliste.
Un retorisks jautājums: vai kādam nezināmam, vienkāršam,bet tik pat cienījamam cilvēkam, cilvēki ziedotu tik pat nesavtīgi? Un vai šis vienkāršais, nezināmais cilvēks uzdrošinātos lūgt sabiedrības atbalstu.
Pārk bieži lūgums pēc palīdzības nāk no sabiedrībā zināmiem, diezgan situētiem (vismaz savos brieduma gados) cilvēkiem.