Ir tā, ka to JĀ gribās teikt gana bieži. Ne tikai uz te jau iepriekš apskatītajiem jautājumiem, bet vispārīgi - izdevībām un iespējām, riskiem, piedzīvojumiem, iekšējiem aicinājumiem, ārējiem kairinājumiem un visur citur arī. Bet tad ieslēdzas apstākļi - laiks, slinkums, menedžments. Tiek ātri galvā izkalkulēts, cik liels gandarījums/piepildījums/apmierinājums no tā tiks gūts, kas tiks zaudēts, kādi riski. Un tad attiecīgi izlemts. Ja kāda saka "spontānu" JĀ, 90%, ka šī kalkulācija ir veikta jau iepriekš un noslēgusies ar pozitīvu bilanci.
Atsauksies uz pusnakts peldes aicinājumu, nākamā diena darbā norakstīta, jo skats saņurcīts, pašai domas vēl pie peldes, darbi nedarās, tas nozīmē, ka vīkendā jāsarauj un jāatstrādā/jāpiebeidz (un tad vēl var gadīties, ka netīšām sanāk pagarināt to pasākumu - peldi, uz pāris dienām spontānā kārtā). Vai tas ir tā vērts? Gadās, ka ir un gadās, ka nav. Kad vēl esi nestrādājošs students, tad šādi jautājumi nav jāapsver. Ja ir ģimene un/vai standrtizēts darbs, nevari vairs tā vienkārši pateikt sev jā un hops - nākamajā dienā jau lido kaut kur atpūsties, jo bija megasuperduper izdevīgs piedāvājums.
Tāpēc es teikšu JĀ - ir spējīgas tās, kuras nekas nekur netur un ir brīvas kā tauriņi.