Nu pirms kāzām vrb prātīgi vien bija...
Pēc.. Ja jau viss tāpat pozitīvi izvērties, tad ko tur vairs...
Bet vīrs taču būtu atbalstījis, ja būtu zinājis.
Ar fiziskajiem vispār vienkāršāk, tur (gandrīz) visa sabiedrība upura pusē. Tagad jau, veikalā slānot bērnu, vecāks tiešām var pieredzēt, ka apkārtējie sāk filmēt ar telefoniem pierādījumus un izsauc policiju... Piemēram, bļaut uz bērnu joprojām var mierīgi, labākajā gadījumā kāds aizrādīs...
Kur nu vēl klusi un mierīgi pateikt tā, ka viņam i dzīvot vairs negribas... pilnīgi ne(no)sodīti.
Redzot psiholoģisku vardarbību, sabiedrība nenāks palīgā... Turklāt daļa i nenosoda, jo paši ir kādā no psih. vardarbības pozīcijām...
Tādā ziņā dzīvesbriedis, kas tādu varmāku var atsēdināt un nolikt pie vietas, zelta vērtē. Tiem, kas apzinās, ka tas nav OK. Tiem, kas izčakarēti tik tālu, ka svēto māmuķi vai delīrijpapuci nebūs aiztikt, i tas nelīdzēs un pat nezinu, kā tikt no tā ārā...
Ja par tēmu, tad nevaru iedomāties, kā vnk pelnīts pēriens, par konkrētu nedarbu un ne tāds ka paliek trauma uz mūžu, varētu ko tālāk ietekmēt... Ja galīgi nevaldāms, tad uzšāviens pa kkurieni, varētu tiešām atraut atpakaļ pie sajēgas... Lūk, ja vecāki vnk vardarbīgi un jebkādā veidā gāž pār bērnu savu sū** dzīvi, tas pavisam cits. Tiaki fizisko varmāku apkārtējie nosodīs un, ja redzēs, nāks palīgā, bet psiholoģiskie te var pagaidām mierīgi darboties nesodīti.
