Sākums likās tik saistošs! Grāmatu bija ieteikusi draudzene, sakot, ka, ja tev patīk lasīt grāmatas, tad noeikti jāizlasa šo, jo daļēji tā ir par mīlestību uz grāmatām. Un tas bija arī tas, kas sākumā piesaistīja. Ļoti laba valoda, dzīvīgi apraksti, var atrast vairākas citējamas vietas.
Bet, jo tālāk lasīju, jo drūmāka sajūta palika. Un, atzīšos, izlasīju tikai līdz aptuveni pusei. Iespējams, tobrīd bija tāds noskaņojums, ka vēl vairāk skumju nevajadzēja, tāpēc atliku malā. Vēlāk kāds cits cilvēks pastāstīja, ar ko stāsts noslēdzas. Droši vien ir vērts lasīt! Taču kopumā jāapruņojas ar tādu kā iekšējo pozitīvisma sīkstumu, lai nezaudētu dzīvesprieku, vismaz tā šķiet.