Idille vecumdienās

[Nomade]

Stostījos, kamēr izdomāju, kurā sadaļā likt - ģimene laikam te gluži nebūs, kaut gan pa daļai ir. Sirdslietas? Nu varbūt.
Vienvārdsakot, situācija - sieviete pie psihologa/psihterapeita stāsta "ak, kā man gribētos tā, kā reiz redzēju Nicā - kad sirmums matos, ar savu otro pusi staigāt gar jūras malu, rokās sadevusies..........saskaņa, sapratne..."
Psihs atbild "bet, vai Jūs apzināties, cik daudz darba tas no abiem prasīja?"

Mans jautājums, lūk, lūk, par to "darbu".
Nu un jūs, ko, esat gatavas/-i "strādāt", lai vecumdienās tā sanāktu? Kā "strādāt"? Aber, varbūt nemaz nevajag "strādāt", bet meklēt citu kaut ko, kur nav sviedriem jālīst? Vai vienmēr, lai dabūtu kaut ko labu, ir smagi "jāstrādā"? Attiecībās?
Nu, apgaismojiet.

[Broņa]

Nomade, es to "psihu" saprotu tā, tas pāris, kas Nicā, nav zināms, vai strādājis vai dieva dots viņiem tas viss, bet pēc sievietes stāstītā par viņas attiecībām ar savu vīrieti gan skaidrs, ka glābt var tikai smags darbs. Un arī nav zināms, vai sanāks un vai ir vērts. Bet skaidrs, ka nebūs "kā Nicā".

[Nomade]

Eh, tas, ko gribu zināt, ir - vai tas "smagais darbs" beigu galā atsver iespēju lepoties "redz, cik mēs tagad saskanīgi, rokrokā staigājot". Jo ir viens, kas piekāpjas, otrs, kas atkāpjas. Un vēl visādi varianti. Vai viens no pāra nav sevi upurējis/lauzis par daudz?

[Spārka]

Nenoliedzu, ka ir pāri, kas "roku rokā, saskaņā" utt
Tādam baigajam "darbam pie attiecībām" un tā jēgpilniem rezultātiem diez ko neticu.

Un tas pieminētais pāris varbūt bija aizvakar kazino iepazinušies.

[viesmiiliigs]

Ja ir tā mīlestība,  bet sadzīvot traucē dažādi komunikācijas,  sapratnes veidi, tad psiho var palīdzēt vienam otru saprast. Tas arī būtu tas darbs, iemācīties vienam otru saprast, pieņemt. Ja nav tās ļubestības, tad neviens psihs ne velna nepalīdzēs. Jo nebūs jau stimula.

[Nomade]

Nu, bet, kad iepazinās un sagāja kopā tas pāris, tad tak nebija nekādas prasības par "darbu". Tas vienkārši notika, bija. Kāpēc, lai saglabātu attiecības, vajag "darbu"? Varbūt nevajag? Varbūt vajag ļauties citām attiecībām, kas ir vieglas? Un palaist iepriekšējās.
Protams, ka es nenormāli cienu tos sirmos pārus, kuriem tas izdevies - nu kaut vai nosvinēt zelta kāzas. Super.

[Emīlija]

ok, atlaid. tu 50 gados lieto rozā brilles? nē? ļauties citām attiecībām - šajā vecumā...? nu nu

kā tur bij... "jo gadi iet, jo randiņi vairāk atgādina darba intervijas..."

tad jau mīļāk ar to pašu večukiņu- vismaz visi niķi un stiķi zināmi... ja jau tik ilgi ir dadzīvots kopā.

[Trix]

IMHO ja 50 gadus viens no pāra (parasti sieva) ir cietis un mocījies, piekāpdamies vīram, nodzīvojis bēdīgu dzīvīti, jo šķirties nepieklājas un ir grēks, sasniedzis stāvokli, kad vairs neskriesi nekur, jo vecums, nogurums un pieradums ir iztukšojis jebkādas alkas un ilgas, atstājot vien rēnu rezignāciju un samierināšanos ar eksistenci, jo labāka nespīd, tad tas zelta kāzu spožums tāds draņķa erzacs vien ir - zelta krāsa uz mēsliem klāta žoga.

Cik man ir bijušas sarunas vai noklausījumi ar ilgdzīvotājiem pāriem, es vēl nekad neesmu jutusi un redzējusi to ideālo saskaņu. Vienmēr ir "es jau esmu pieradusi, ka viņš ir valdonīgs/nepraktisks/dajebkāds uz nerviem krītošs" un "kādreiz mēs par to ļoti strīdējāmies, piecreiz gandrīz izšķīrāmies [te iespējamas variācijas skaita ziņā]"...

Vai tiešām tas ir tā vērts? Mūsdienās?

[Emīlija]

Trix, tam piekrītu, bet... vai tās attiecības, kas vieglas, tā nu skries virsū šādos gados? Un - ciest moš nevajag. Labāk ir nevis ciest,,bet pieņemt otru tādu, kāds ir. Nezaudēt sevi. Upura loma gali nav produktīva, bet, ai, cik mīļa pašam upurim.

[Trix]

Tā "pieņemšana" pārāk bieži ir rezultējusies ar apdzisušu skatienu, un parunājot vairāk, nekas cits kā sevis laušana gadu gadiem tur nenolasās.

[ineshuks]

Hm, muusdienaas es 50 gadus veel nenorakstiitu kaa jaunaam attieciibaam nederiigus... vsm apkaart paskatoties... a ilgpaariem miiljums noveerojams vb 10% gadiijumu...

Bet jaa, veel kaads % buutu sagrabinaams, ja paarii abi "pastraadaatu"...

[Emīlija]

Tā "pieņemšana" pārāk bieži ir rezultējusies ar apdzisušu skatienu, un parunājot vairāk, nekas cits kā sevis laušana gadu gadiem tur nenolasās.

tad tā nav nekāda pieņemšana varbūt pakļaušanās?
Man druškai manā uztverē vīrs ir pilnīgs idiots un tirāns. Viņa piekrīt.Pieņem viņu tādu kāds ir, neņem galvā, viņa tarakāniem nepakļujas. Apdzisušu skatienu neesmu novērojusi, tieši otrādi. Traģiskā cietēja - tas nav viņai. Vnk nav tādas dzīves filosofijas un laikam audzināšanas, ka jāskrien uzreiz labāku laimi meklēt.

[Emīlija]

novērojumi, protams, ir laba lieta, bet... nu nodzīvojiet ar veci kopā gadus 25, izaudziniet bērnus... tad tās lielas izskatās nedaudz citādi it īpaši no iekšpuses. pat ja pa vidu bijis taifūns un orkāns, ne tikai saldā mīla.

[fiasko]

Ir man rados viens nu jau vecīšu pāris, kam pērn vai aizpērn bija zelta kāzas - un ziniet, joprojām patiešām rūpējas viens par otru, čubinās un kas man vislabāk patīk - dikti feini pavelk viens otru uz zoba.
Tā ka ir iespējams viss. Bet ja nav tās savstarpējās mīlestības un cieņas, tad diez vai vecumdienās staigās,rokās sadevušies.Kalni un lejas ir vienmēr.

[flyingcat]

Man liekas, ka mīlestības piesaukšana šeit ir nedaudz pārprasta. Cilvēki bieži ar mīlestību saprot savstarpēju atkarību, pieķeršanos, šo te " labāk miris, nekā ar citu" un " tā mīlu, ka pusstundu nevaru nodzīvot, nepiezvanot"  sajūtu. No tādas atkarības līdz kašķiem un naidam ir mazāk par vienu soli. Jo, tad, kad tu no cilvēka esi atkarīgs, un viņš ar vienu neuzmanīgu kustību var salauzt tavu dzīvi- protams, ka zem tavas " mīlestības" apakšā ir trauksme, bailes un agresija. Pusstundu nezvana, droši vien jau pametis mani?! Šitais nav aiz mīlestības, un ilgu mūžu tādam attiecībām labāk nenovēlēt, jo tās ir nebeidzamas mokas.


Jautājums ir: cik vispār tevī ir mīlestības? Pret apkārtējiem cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, nedzīviem priekšmetiem, un pašu dzīvi? Jo tad, kad ir daudz, ar tevi būs viegli- tu viegli pielāgojies, bet neļauj sevi izmantot (jo izmantot sevi mēs ļaujam aiz bailēm, ka tiksim atstumti, ja neļausim), tu māki pats sev uzlabot garastāvokli- tātad tevi nav nemitīgi jāizklaidē, jāžēlo un jāglābj, tu esi in general laimīgs cilvēks, un citi arī var būt laimīgi ar tevi. Lielākā daļa, nevis tikai viens cilvēks, un tad, kad iekrīt pareizā mēness fāze


Tā ka tas darbs, kurš ir jāpieliek- tas ir jāpieliek, lai iemācītos pašam būt laimīgam. Tad nebūs nekādas vēlēšanās un vajadzības dzīvot nelaimīgās attiecībās.