Dziļi lauki šepat pierīgā, ziema, sniegs līdz reproduktīvajiem orgāniem un vēl augstāk. Lauku omīte kritusi un izskatās, ka kaut ko satraumējusi gurnos (vēlāk noskaidrojās, ka tiešām lauzts ciskas kaula kakliņš). Ģimene sauc ātros, šamie atbrauc ar, apstājas 50 metrus iebraucamā ceļa galā, neizkāpjot no mašīnas un pat neapskatot vājniecīti paziņo sagaidošajam radagabalam - "tagad nesiet!". Vienkārši tā, bez nestuvēm, bez fiksēšanas, bez atsāpināšanas - nesiet! Radagabals nospļaujas, izsaka dzimumdzīves prognozes atbraukušās brigādes sastāvam, ceļ omīti studebekera kravas kastē uz segām un aitādām un rullē uz Rīgu. Ar omi viss beigās bija kārtībā, vēl ilgus gadus staigāja ar bleķi gūžā. Bet ātrie... Bij griezušies riņķī atceļam, iemukuši sniegā un gājuši prasīt vājnieces mazdēlam (!), lai šis ar traktoru velk no sniega laukā. Tas izsniedzis pussalauztu lāpstu un teicis īsi "roc!". Vakarā man sanāca tai vietai garām braukt - mūžā neesmu redzējusi neko līdzīgu! Miiilzīgs laukums pārrakts, kā kad traku cūku bars būtu plosījies - turpat metru dziļais sniegs sajaukts ar sasalušas zemes pikučiem, pirms tam normāli nošķūrētais ceļš pilnībā pazaudējis savas kontūras 30 metru garumā... Baiss spēks ir tāds saniknots ātro ekipāžs...
