Eh, sāpīgs punkts....
Inteliģenci kādam māte daba [vai vienkārši māte] noskaudusi.
Esmu cēlusies un pārvākusies uz vagona tālāko galu, kad aiz muguras sīkais ierubīja multeni uz pilnu klapi. Tālāk nav kur - vagons viens un divi pusvagoni, kur vispār sajūta, ka visi elpo tev sejā. Ar numurētām vietām gan nekur neaiziesi...
Regulāri kāds bļaurē pa telefonu. Ņirdzu, kad skaļajā režīmā kaut kādi sazinājās ar babuļu Krievijā un viss vagons klausījās pilnu fonogrammu. Babuļa sirsnīgi apjautājās, kā viņiem patīk Latvijā... Un džeks diplomātiski izlocījās no atbildes. Te būtu derējis bars nacionālo metālistu, kas uzkasītos - ak tad nepatīk Latvijā, ka nav ko teikt?
Otrs "labums" ir smēķētāji, kas stundu nevar izturēt. Pusstundas brauciena attālumā no Rīgas vagonā uzvēdī cigarešu smaka. Sākumā domāju, ka mašīnists ievelk un šim kaut kā tā kabīnes ventilācija ar kopējo saistīta, bet kad no priekšbeņķa viens džeks aizgāja un atgriezās, svaigi nopīpējies, ilūzijas beidzās. It kā nedrīkst, bet ja ļoti gribas, tad drīkst? Un ne jau bez konduktora ziņas. Kādu laiku nav manīts, bet ja atkal trāpīsies, toč taisīšu revolūciju.
Bet vispār saprotu agrāko laiku inteliģenci - lai cik uzspēlētas manieres reizēm šie izkopa un lai kādi sūdi šad tad slēpās zem fasādes, bet vismaz ārējā komunikācija tomēr bija vērsta uz pieklājību. Un labi saprotu viņu riebumu pret prastiem strādniekiem un visādām pabirām, kas vairumā gadījumu tomēr bija skaļi un nepieklājīgi.