Par to pieprasījumu/piedāvājumu - virspusēji izskatās, ka pieprasījums rada piedāvājumu. IMHO nekā. Piedāvajums lielā daļā gadījumu tiek iezombēts [jo kādam/kādiem tas ir izdevīgi], un tā kā alternatīvas bieži nav [vai nav pieejama], tad jārij, ko dod.
Atbildiet sev godīgi - vai jūs gribat ļaka-ļaka no Bomboru salām? Nu gribat tā, ka jākrīt gar zemi un jākauc pret mēnesi?
Negribat. Jo nezinat, ka tāds eksistē, un jums vienalga.
Fascinē tēmas ar viedokli "kā tad var atņemt bērnam krāsainās ķīmijkonfektes, kolu un čipšus, vajag tak viņam prieku dzīvē". IMHO viņus ar šādiem sūdiem vajag iepazīstināt kā ar neēdamiem priekšmetiem un sagādāt citu prieku - kas negrauj rumpi un smadzenes.
Savā ziņā PSRS laiki tomēr bija daudz garīgi veselīgāki - ar kultūru, teātri, intelliģences augstāku vērtējumu par neizglītotu šoferi utt.
Ja ļautiņiem deguna priekšā katrā reklāmā tirina mikroskopiskas sarkanas apenes, vienlaikus stāstot, ka bez tām tu esi nulle, tas iesēžas 90% prātiņos [deminutīvs tīšām], un bez sarkanām mikroapenēm dzīvītei zūd jēga. Jo alternatīvas nav vai tā tiek pasniegta tik pliekani, ka toč jānovēršas. Tāpat ar visu - plikpakaļu grozīšanu un infantilo bum-bum-bum mūziku. Tas piedāvājums tiek bāzts kā obligātā norma un vājsmadzeņu ļautiņi pavelkas. Jo vieglāk ir krist uz leju, nekā kāpt kalnā.
"Rietumu sabiedrība" nudien brauc pilnīgā pakaļā, un tur tai vieta. Žēl tikai, ka man arī te jādzīvo.
