Gatavojāmies liet slidotavu uz ieliņas pie mūsu trīsstāvu trīs kāpņu mājas. Tāpa puskrēsliņa, kā vakars, rudens. Sala gan vēl nav, bet slidotava būs. Vienā ieliņas galā ir liela ala zemē, kur onka, galvenais lējējs saliecies stumj iekšā ūdens šļūteni, kamēr vairs nelien. Tad velk ārā. Kamēr pārēje (tā kā pusaudži, kā bērni, bet man sveši) stāv pie alas un skatās, ko onka tur dara, eju atpakaļ pa ieliņu un skatos, ka apmēram vidū, bet ne pret mājas kāpnēm, ir ierīkotas kāpnītes no topošās slidotavas uz malu. Un ieliņa izrakta kādu 70-80 cm dziļumā, apakša noflīzēta, malas arī gandrīz visur noflīzētas ar lielām flīzēm, kā baseins. Mājas galvenā, vāciete, saka, ka to esot viņas vīrs Mustafa izdarījis.
Kamēr skatāmies baseinu, redzu, ka no otras puses šurp lido lidmašīna, bet man ir sajūta, ka jābēg, jo bombardēs. Lai lidotājs mani nepamana, mēģinu ātri pazust vispirms ceriņu krūmā pie durvīm, tad pirmajās kāpnēs, kas nav manējās, bet vienalga. Retais sapnis, kad paskriet nesanāk, kūņojos pa zemi, bet kāpnēs tieku. Stāvu kopā ar dažiem no tiem pusaudžiem un domāju, vai iet uz pagrabu, ja bombardēs, vai palikt tepat, augšā kāpt nav jēgas, kāpnēs tik un tā nav mans dzīvoklis. Lidmašīna rūc aizvien tuvāk. Pirmā stāva dzīvoklim, ko var redzēt no ieejas (realitātē - mans bērnības dzīvoklis), ir nevis durvis, bet restes durvju vietā, aiz restēm ārdās trīs sargsuņi, stāv arī mužiks melnā formā. Pasveicinu, viņš paskatās, ka mēs savējie, apsauc suņus.
Paskatos pa ārdurvju spraugu, aiz mājas nekā nav, pļava, sīki krūmeļi, var tālumā redzēt lidlauku, no kura paceļas lidmašīnas, milzu daudzums, blīvā pūlī, un ar līkumu uz mūsu pusi - sākumā paceļas mūsu mājas virzienā, tad pagriežas gar mājas galu ar sānu un lido projām. Izskatās kā vakara debesīs sazīmētas baltas svītriņas, milzīgi daudz, troksnis no dzinējiem. Var redzēt, kā divas kukuruzņika izmēra lidmašīnas paceļas zemu zem visa pūļa, saskrienas un nokrīt, aiz inerces pret zemi noplēšot apakšdaļu, paliek tikai kabīne, bet tas ir tur tālumā pie lidlauka. Izeju un skatos uz to pusi, kurp aizlidoja viss pūlis un vēl pēdējās lido, prom, aiz mājas, un domāju, kura pilsēta tur, ir, kuru lido bombardēt.
