Esmu aizbraukusi uz palielu iestādi (Cēsīs?), nolieku mašīnu pie ēkas, ieeju. Nalielā zālē, tadā kā palielinātā bērnudārza grupiņas telpā, sēžu, man blakus akla apmēram 10-11 gadus veca meitene, ļoti simpātiska (tipa bildē no filmas, tikai acis vaļā, bet nekustīgas), rāda burtnīcas, kurās pieraksta savas domas. Lasu un saprotu, ka tas ir izcils talants, un tos ierakstus ir vērts publicēt. Ir vēl apmēram 12 gadus vecs puika ar dzejoļiem. Arī izcili talantīgiem. Lasu vairākas reizes (meitenei ir sarakstīts kā grāmatas saturs, bet katra rinda ar kolosālu domu). Nojaušu, ka esmu kādā bērnunamā. Stāstu skolotājam, ka bērnu rakstītais ir izcils, ka vajag izdot grāmatiņu, es presē strādāju, redzu, ka ir vērts. Ka mēģināšu izsist finansējumu, uzrakstīšu projektu. Vienojamies, ka izdosim grāmatiņu, viņš man iedod parakstīt līgumu – plastmasas plāksni ar bumbuli galā, kā saplacinātu atsvara cilindru –, bet skatos, ka līgumu jau ir parakstījusi mana krustmāte. Pabrīnos, bet nodomāju, ka viņa ir nodomājusi, ka tas attiecas uz viņu, jo ir tuvu Cēsīm. Ielieku līgumu kabatā. Eju projām, pa ceļam vēl runāju ar galveno medmāsu par talantīgiem bērniem. Eju pa šauriem gaiteņiem ar slīpām sienām, griestiem, viss ar padzeltējušu koka apdari. Izeju ārā. Lai tiktu uz ielu, pie ēkas ir tikai liels, slīps panduss – ap 20 m platumā un vismaz stāva augstumā, bet tik slīps, ka noiet nevar, jāšļūc. Man blakus vairākas kundzes, kam arī jātiek lejā, izturas tā, it kā tas normāli, runā, ka nav taču problēmas noslīdēt, bet pašas stāv. Atceros, ka es nepierakstīju galvenās medmāsas telefona numuru, eju atpakaļ. Vestibilā no tālāka stūra mani apsauc kāda sieviete – kur es ejot. Pagriežos, saku, ka es nepajautāju dažas lietas, viņa paskatās, atpazīst un saka, lai es eju tālāk.
Aiz vestibila caurstaigājama zāle, tur vairāk cilvēku. Man garām apķērušies kā čomaki, iet MP (bijušās darbavietas direktora vietnieks) un MT (tās pašas sfēras augsta līmeņa darbinieks), abus pazīstu dzīvē, ar pirmo vienmēr laipnas un sirsnīgas sarunas. Tagad viņš ir dusmīgs – ko es te meklējot, ko spiegojot. Saku, ka es pavisam citā jomā, kas ar viņu darbību nav saistīta. Viņi aiziet tālāk, nobrīnos, kas ar viņu noticis. Ieeju blakus telpā – lielā tukšā gaitenī – satieku to medmāsu, viņa mani atceras. Parunājam vēl, lūdzu, lai viņa man atsūta uz e-pastu arī citu bērnu sarakstīto, jo noteikti ir vēl daudz pērļu. Eju projām atkal pa to šauro, šķībo gaiteni, bet izeju grūti atrast. Trāpu tualetē, kādā kabinetā, nonāku pie sienas, kur var atvērt nelielas durtiņas tādā kā liela, resna, izgriezta burta (H?) formā. Izspraucos ārā, pagriežos – tieši blakus tam H burtam atveras normālas durvis. Šoreiz normālas kāpnes noved līdz ielai.
Atceros, ka atkal es tai galvenajai medmāsai nepajautāju telefona numuru un neiedevu savu e-pastu, bet nodomāju, ka līgumā taču ir, un ka man jābrauc projām. Meklēju savu mašīnu, bet neredzu. Atceros, ka jāmeklē ēkas otrā pusē, jo esmu izgājusi cauri ēkai. Eju gar māju, nonāku līdz otrai pusei, kur trīs ielu krustojums un mikroskopiska stāvvietiņa pie laternas staba, kur stāv mana mašīna. Paskatos atpakaļ uz ēkas durvīm – pie ieejas uzraksts "Ģintermuiža". Iekapju mašīnā, saku braukt, bet vai nu bremzes nestrādā, vai uz ielas nenormāls ledus – mašīna praktiski nav valdāma. Ieliņas tur ar slīpumu, slīdu šķērsām, jau gaidu, ka tūlīt būs ar pasažiera durvīm pret stabu, bet trieciena nav, nesaprotamā veidā esmu paslīdējusi tam stabam garām un braucu tālāk...
* Par ģeogrāfiju sapnī, lūdzu, nepiesieties!
