Uij, man bij drausmīgs rīta puses murgs - klīdu pa Angliju, iekāpu ne tajā vilcienā, nākamajā pieturā izkāpu, domāju, braukšu labāk ar autobusu, iekāpju autobusā, bet nākamajā pieturā izkāpju ar domu: kamēr viņš tur stāvēs, es paskatīšos... velnviņzin, ko... tā kā atkal dzelzceļa pieturas nosaukumu meklēju, vai vēl kādu uzrakstu, lai noskaidrotu, vai pareizajā virzienā braucu. Somu nez kāpēc atstāju autobusā, tāpēc burtiski tādu mazu leņķi ap to pieturu apmetu, atgriežos, mans autobuss stāv, kāpšu iekšā, bet mani satver viens sievišķis un saka, ka manējais buss jau aizgājis, šis ir cits. Es krītu izmisumā, jo soma ta autobusā, pasi un telefonu ieskaitot, man kabatā tikai maks, viņa mani mierina, ejam iekšā autoostā un tur tāds drukns tantuks steberē ar dzeltenzaļo gaismas atstarojošo vesti mugurā un tādas pašas krāsas plus balta plastmasas margrietiņu vainadziņu galvā. Es kā to kombināciju ieraugu, tā saku tai sievietei: Re, viņa noteikti te strādā, viņa mums palīdzēs! Jā, tantuks tiešām ir satiksmes darbinieks, ieved mani kabinetā, izklāj uz galda karti un ir gatavs palīdzēt ... bet te iezvanījās modinātājs...