sapnī kas tik nenotiek...

[Bobs]

Pagājšnakt sapnī biju zināmā vietā, apdzīvotā kempingā. Apmēram 50 m no kempinga teritorijas, ieraudzīju no meža iznākam tīģeri. Īstu, strīpainu. Viņš ieraudzīja mani, metās virsū. Es mēģināju bēgt, pagriezos, bet neko nepaspēju, tajā brīdī tīģeris (nu jau balts un mazāks) lēca man virsū. Paguvu aizlikt rokas galvai priekšā un brīdī, kad tīģera galva saskārās ar manām rokām, pamodos.

[ragana]

Bob(i), vells nebūs tik melns, kā viņu mālē. 

[Minne]

Pagājšnakt sapnī biju zināmā vietā, apdzīvotā kempingā. Apmēram 50 m no kempinga teritorijas, ieraudzīju no meža iznākam tīģeri. Īstu, strīpainu. Viņš ieraudzīja mani, metās virsū. Es mēģināju bēgt, pagriezos, bet neko nepaspēju, tajā brīdī tīģeris (nu jau balts un mazāks) lēca man virsū. Paguvu aizlikt rokas galvai priekšā un brīdī, kad tīģera galva saskārās ar manām rokām, pamodos.

Gan jau tas bija tikai Vānes (mellenes) smukais, baltais kaķītis 

[Bobs]

kaut kāds pilnīgs sviests, bet nu labi:
- Nesu kompi kaut kur labot, it kā dēlam, it kā uz kaut kādu skolu. Nu, kompi atdevu, bet tad domāju - ja reiz esmu skolā - jāpaprasa viņiem kādu pionieru kaklautu, vēl jau vienu gadu man vecums atļauj tādu nēsāt (???). (Tipa vecums, kad var būt pionieris). Nu, labi, skola iedod divus kaklautus. Bet es skatos - bliņ, kaut kādi balti ar raibumiem tie kaklauti. Likšu ap kaklu - nifiga, tie ir krūšturi, kā izrādās. Un baigi lielie - krūšu turētāji baigi tālu viens no otra.. Mēģināju piemērīt - nederēja.. Biju skrobīgs, ko man tur iesmērējuši...
Pamodos, uznāca smieklu lēkme, nevarēju nomierināties, kratījos smieklos pats no sava stulbā sapņa. Sieva pat pamodās, bet nekā nesaprata...

[Minne]

Nav brīnums, ka Bobim kādu apģērba gabaliņu vajadzēja 

Šonakt bija tā. Eju gar pavērtām vannasistabas durvīm, skatos - Bobis stāv un slaukās kā no mātes miesām nācis. Ar muguru pret skatītāju-mani. Tāds garš, stalts....Bet vienu gan paspēju pamanīt - neskatoties un sportošanu, Bobim sānos mazliet mīkstumiņš rēgojās, tātad varētu būt, ka viņam arī kāds nebūt puncis (bet es neredzēju). Toties padomāju - baigais, citus tramda par lieko svaru, bet pats....

[reno]

Mēs ar diddly gājām uz kaut kādu semināru, kur apmācīs par politiskas partijas aģitatoriem. Pirmajā telpā pie galdiem sēž jehoviešu tipa reģisrētāji. Uz durvīm plakāts ar kaut kādu dīvainu  tekstu, tā kā Varbūt ienāc -neateros. Sasēžamies ar blociņiem, bet tad aicina uz ēšanu, kur visas sulas pakas jau tukšas. Vai nav zīmīgi?

Vai tā jau nav kaut kāda kiberpazīme, ka mēs cits citu sapņos redzam?

[reno]

Ieeju kaut kādā milzīgā ofisu tornī, man vajag uz augš'ējo stāvu. Pašai mazliet nepatīk, bet izvēlos mazu liftu, kad durvis jau veras vaļā, pienāk vīrietis, lai arīkātu. Man tā mazliet nepatīkami, izliekos, ka kādam zvanu un stāstu, kur esmu, tukšu plaukstu pie auss pielikusi.



Lifts sāk braukt, bet mēs tā kā paliekam uz tādiem rāmjiem malās, bet grīda strauji grimst. Bail man nav, apsēžos uz tā rāmja un sākam runāties,kā sauc. Vīrietis -simpātisks -ir Nikolai. Es stāstu, ko mans vārds nozīmē un pagalam slikti runāju angliski.


Neesam nekur augšā uzbraukuši, ejam pa ielu, tā kā bēgdami , pakāpjamies pie kādas mājas un sēžam tā kā uz kaut kādiem fasādes izciļņiem. Tiešii blakus izrādās vaļējs logs, var redzēt piekrautu vecmodīgu istabu un dzirdēt sarunu -kalpone filipīniete saka vecai kundzei -viņš ir beigts un nu mums būs daudz naudas. Mēs abi ar Nikolai ierāpjamies iekšā un sakām -nauda jau jums būs, bet daudz mazāk, nekā cerējāt.


Ieejam dziļāk istabā, pēkšņi iestreipuļo vīrs, abas rokas sasietas ar 2 raibām kaklasaitēm un nemaz nav beigts. Vispārējs izbīlis, pēkšņi izrādās, ka mans Nikolai un sasietais vīrs ir pazīstami, apskaujas, jo ir geji! Es esmu apvainota un iesitu sasietajam pļauku. Tajā brīdī istabā ienāk kāda radiniece ar lielu glāzi rokā, izdzer un sāk rīstīties -tur ir bijusi vīram paredzētā inde.


Šajā brīdī jau es zinu, ka tas ir sapnis un domāju, -tik nepamosties!, lai to cirku vēl var paskatīties, bet nekā. Pamodos un steidzīgi sev izstāstīju, lai neizkūp.

[Luīze]

Kādreiz reklāmā meitene biksīšu ieliknīti pie auss turēja un izlikās, ka runā pa telefonu.

[Emīlija]

Atceros sapni no tās vietas, kur sēžu pie galda kautkādā ofisā blakus zāles kumšķim uz gslda, un skatos, kā mazs, zaļš tārpels grauž caurumu galdā. Pēkšņi redzu - otrā galda pusē čūskulēns lien pa to caurumu ārā... Pēc brīža jau trīs! Saku otram cilvēkam, kas ar mani - laižam projām no šejienes, pa otrām durvīm... Ejam pa kautkādu rezerves gaiteni, priekšā durvis, domāju - kaut nu nebūtu ciet. Huh, vaļā, esmu uz ielas. Attopos, ka soma un telefons palika tā ofisa priekštelpā, eju atpakaļ, no otras puses. Ieeju tādā kā tirgū,esot šodien gadatirgus. Staigāju uz riņķi, tad saprotu, ka kaut kā nepareizi to somu meklēju... Satieku paziņu ar tādu zarainu neļķi, kā sīkziedu krizantēmu, šī saka, še paturi, esot dēlam nopirkusi, uz skolu vajagot, tieši tādu. Paņemu, turu, tad viņa saka - es te vēl pastaigāšu, bet tu to neļķi vēlāk man ienes pa ceļam. Labi, ienesīšu... Eju tālāk, koncentrējos uz savu somu. Beidzot atrodu tādu kā biroja galdu, ha, es gudra, jāpiezvana tak uz savu telefonu, tā es atradīšu arī somu. Brīnums, pat atceros un pareizi telefona numuru salieku... Pamodos, protams, no modinātāja zvana...

Guļu un domāju - es tak nezinu nemaz kur tā mana paziņa dzīvo, a solīju puķi ienest...

Tad pamodos pavisam. Huh, nav nekāda puķe nekur jānes...

[Kikamora]

Ejam ar vīru pa manu dzimto miestu, privātmāju rajonu - tur ieliņa pie ieliņas, visas tā smuki noasfaltētas, tikai viena tāda kā meža ceļš.Izrādās, ka tas arī ir mežs. Eju iekšā, meklēt sēnes. Vīrs nāk lēnām nopakaļ, es skrienu pa priekšu. Pēkšņi mežs beidzas, priekšā augsta betona siena, tajā vārti, aiz vārtiem supermodernu ēku komplekss. Ieraugu plāksni ar kompleksa nosaukumu, eju lasīt, bet plāksne sāk mainīt formu, kļūst arvien mazāka un, kamēr es pieeju klāt, jau pārvertusies par oli. Bet aiz vārtiem pagalmā ir vēl viena plāksne. Ieeju pagalmā, pēkšņi betona sienas sāk bīdīties kopā un es saprotu, ka ēku komplekss gatavojas pārvietoties uz citu dimensiju. Saucu vīru, lai nāk ātrāk, no visa spēka turu betona sienu, lai tā neaizveras. Vīrs paspēj, esam iekšā.
Nākošais kadrs - ir nākošās dienas rīts, esam tādā kā viesnīcas istabā, zinu, ka mūs kāds ir sagaidījis un izmitinājis. Mēs ar vīru esam sastrīdējušies, viņš ir dušā, es izlemju viena pati iet izpētīt, kur esam nonākuši. Izeju pa istabas durvīm - tur daudz koridoru, daudz durvju, aiz durvīm tādas pašas istabas. bet nav durvju uz āru. Beidzot vienā no istabām ieraugu vēl vienas durvis. Aiz tām liela uzgaidāmā telpa, informācijas centrs un vēl vienas, milzīgas, stiklotas durvis - aiz tām tāda kā oranžērija - palmas, liānas utt. Gribu iet iekšā, bet mani aiztur dāma no info centra - tā esot Paradīze, bet, lai tur tiktu, jābūt klienta kartei. Vai tad man neesot tādu iedevis (kāds, ar ko es esmu labās attiecībās). Saku, ka nē. Viņa dod man papīru kaudzi - esot jāaizpilda anketa, tad viņa man klienta karti uztaisīšot. Apsēžos skolas solā un ņemu pirmo lapu... un pamostos. Tā es kāda aizmāršības un citu birokrātijas dēļ neapskatīju paradīzi

[Emīlija]

Klienta karte Paradīzei, okeej, laba doma...

[reno]

klienta karte uz Paradīzi -tas ir ģeniāli!!

[olgucis]

sapnis bija garš ar visādiem piedzīvojumiem, bet skaidri atceros vienu, kad ar kādu paziņu aizšīberēju uz pilsētas centru. Pilsēta bija spilgti krāsaina, tas tā dīvaini pārsteidza. Un tad no debesīm sāka krist kaut kādi pelni... tā kā lietus, kaut kur biezākām brāzmām, kaut kur  vienkārši smidzināja. Tur kur bija biezākas šaltis mājas  nodzēsa, kā ar dzēšgumiju. Ielas palika tukšas, un vietas, kas noklātas ar pelniem tādas  pelēcīgi izbalējušas... tauta paslēpās bodēs. Bet pelni krita un tuvumā izskatījās, kā tādi mazi brūngani nelīdzeni gabaliņi. Kad tas pelnu lietus nedaudz rimās špagoju uz mājas puses, paziņas nekur nebija... Bija vēl kaut kādi piedzīvojumi, tostarp kaut kāda tautas čupošanās palielā dzīvoklī, bet īsti nekādu šausmu sajūtu vai panikas nebija. Nu kamēr modinātājs nezvanija

[Broms]

Atceros īsu, bet baisu sapni..
Sāku mosties un jūtu, ka pakustēties nevaru. Mēģinu kustināt roku, bet neko vairāk par pirkstiem pakustināt nevaru. Ar grūtībām atveru acis. Redzu, ka istabā ir 3 sveši cilvēki un kaut ko savā starpā apspriež. Viens paskatās uz mani un saka: Eu, viņš mostas! Kāpēc?!
Pienāca pie manis, pastiepa roku manā virzienā un... viss. Turpinājuma nav.
Modos ar ļoti sāpošu galvu.

[olgucis]

Ui, man sen līdzīgs sapnis bija. Reiz man  krita loze pa nakti kantorī dežūrēt, tāda  mūsu priekšniekiem  fiška bija, ka svētku dienās kantoris jāsargā. Es tā smuki krēslus rindiņā saliku, kafiju iedzēru  un gāju gulēt... Sapnis tāds bija ... nekāds un tad pēkšņi "atveru acis"un dzirdu, ka blakus kabinetā kāds pāris klusi sarunājās. Par ko nedzirdēju, dzirdēju, ka staigā un kaut ko apspriež. Saprotu, ka labi nav un te ar šausmām jūtu, ka nevaru ne kāju ne roku pirkstiņa pakustināt- VISPĀR nejūtu, kādu saukt arī nav jēgas, jo labi zinu, ka esmu viena trīsstāvu ēkā, neviens mani nedzirdēs, bet tāda  sajūta, ka tūlīt ienāks un labi tas nebeigsies. Un tad tās balsis sāk tuvoties, un ... te es pamodos. Un pat uzreiz nesapratu, ka pamodos, jo  acu priekšā bija tieši uz mata tāds pats skats, kas sapnī. Neviena nebija, visas durvis ciet