Sen te nekas nav rakstīts. Bagātīga sapņošana man šonakt bija. Daudz cilvēku no pagātnes. Vienā sižetā biju kopā ar lielu jaunības mīlestību, par kuru kopš tiem laikiem dzīvē vairs neko neesmu dzirdējusi. Bija tik labi, kad viņš, tāds liels, stiprām rokām, mani apskāva, un es varēju tik mierīgi iemigt.
Citā sižetā esmu kopā ar četrām jaunības dienu studiju biedrenēm, ejam pa kkādu mežu uz autobusu, iekāpjam, patukšs, apsēžamies katra savā solā, un pēkšņi mums rokās pa baltam zupas šķīvim ar karstu, gardu gulašzupu. Man blakus piesēžas kāds džeks un tā kā pa jokam sāk izrādīt, ka grābstīsies par zupas gaļas gabalu. Man tas īsti nepatīk, saku, ka tā ir mana zupa, bet, kad ieraugu, ka viņa diezgan netīrie pirksti jau pieskārušies gaļai, atdodu zupu viņam. Viņš badīgi sāk ēst, un es saprotu, ka viņš ir izmucis, izsalcis cietumnieks. Autobusā viņi tādi, izrādās ir kādi 4-5. Kkādā brīdī mēs, dāmas, izkāpjam laukā un turpinām iet pa meža taciņu, vienā klajumā uzkāpjam augstā kalnā un paskatāmies atpakaļ uz leju. Ieraugām, ka tie cietumnieki arī izkāpuši no busa un šobrīd atrodas kalna lejā. Saprotam, ka viņi grib mūs noķert, un sākam skriet. Noskrienam no takas un meģinām atkal tikt uz ceļa, kur ietu buss, bet jūtam, ka mazliet zaudējam orientāciju, es mēģinu soļus ar kreiso kāju spert lielākus, lai nesanāktu skrējiens pa apli. Kaut kādā brīdī vēl nejauši pazaudējam viena otru, izšķiramies - es palieku ar vienu dāmu, bet divas pāŗējās kkur prom. Izskrienam pie kādas mājas, kurai apkārt drāšu pinuma žogs, atāķējam vārtiņus un ieslīdam mājā. Tur dzīvo jauks, rāms pāris, māja gaiša, omulīga, patīkama. Lūdzam viņiem, lai zvana policijai, bet viņi kkā lēnu izprašņā, grib precizēt, negrib ticēt, ka ir tik nopietni...Paskatāmies pa logu un redzam, ka tie džeki jau pie vārtiņiem, bet vilcinās nākt iekšā, jo pie vārtiem pēkšņi 2 milzīgi suņi. Vīrieši savā starpā apspriežas, pa to laiku suņi, kas izrādās miermīlīgi kaukāzieši vai ņūfaundlendi, pamet vārtiņus un dodas uz māju. Arī vīrieši nak iekšā. Tad nu pāris laikam saprot, ka jāsāk rīkoties un vīrs prasa mums viņu uzcelt uz bēniņu istabu, tur, cik noprotu, esot tas telefons. Trijatā turam vīrieti, palīdzam viņam tikt līdz griestu lūkai, bet viņš nav pirmajā jaunības formā, tādēļ tas iet lēnu un pagrūti. Ok, viņš beidzot iespraucies tajā istabā, bet man liekas, ka nav laika vairs gaidīt, kamēr viņš tikpat lēnu un nosvērti sazvanīs policiju. Ar draudzeni izlecam lauka pa logu mājas otrā pusē, kur dārzs, patiesībā pagara, nepļauta zāle, un skrienam uz žoga pusi, aiz kura uz ceļa stāv kkāda mašīna. Skrienam, prasām šoferim, lai ved mūs prom, bet ieraugām, ka cietumnieki arī tuvojas auto. Lecam atpakaļ garajā zālē un paslēpjamies, dzirdam, ka džeki grib to auto, šoferis stīvējas - nē, tā ir mana! (nu, gluži kā es par savu zupu autobusā). Skaista, saulaina diena.
Pēdējā sižetā esmu pie kkādas iestādes, runāju ar jaunu džeku, viņš mani ved iekšā pa kaut kādiem gaiteņiem un es saprotu, ka viņš man tūlīt piedāvās, ierādīs darbu. Ejot viņš man saka, ka viņi Valmierā nevarot atļauties darbiniekiem maksāt vairāk par 800€, bet tā kā es esot kāda protežē, tad saņemšu vairāk. Un viņš man lūdz papildpakalpojumu - viņš neprotot peldēt un gribot, lai es baseinā pieskatot viņa meitiņu. Domāju, vai un kā man viņam teikt, ka es to nevaru uzņemties, jo man pašai bērns noslīcis?
Baigi garš penteris, neaizmiedziet
