sapnī, kā jau vairākas reizes pierasts, braucu uz māju vilcienā. Pēkšņi dolec, ka kaut kur esmu aizmirsusi somu. Kašmars! Tas nozīmē, ka braucu pa zaķi, jo somā noteikti ir biļetes un tas nozīmē, ka jebkurā brīdī mani var izlidināt kādā pieturā. Labi, Dievs ar viņu, tālāk tikšu ar stopiem, galvenais lai tas notiktu pēc iespējas tuvāk galapunktam. Tad vēl somā taču visa sieviešu cilvēka iedzīve, tai skaitā maks, tātad nebūs ar ko samaksāt. Es pat nepieminu, ka svaigi pirkts telefons turpat, līdz ar to, neviens neuzzinās, ja man kādas ziepes. Un visvairāk žēl blociņa, jo tajā ir visa mana dzīve - skices, pieraksti, aprēķini, foto. Blociņi vispār ir mana vājība. Neatceros, kas tur pa vidu vēl ir bijis... Vienkārši atjēdzos kaut kādā lauku kultūras namā. Māsas skuķis ņemas ap topošās izrādes skatuves iekārtošanu... un te zem kāda galda putekļos pamanu savu blociņu un mobilo. Naudas nav, bet kāda tam nozīme! Galvenais, ka dzīve var turpināties. Atkal varu ko plānot un visi par to uzzinās..
