Braucu tādā kā tramvajā, nu, katrā ziņā sab.transportā. Snauduļoju tur beņķī pie loga, kad dzirdu - kontrole! Es pilnā pārliecībā, ka man etalons ir bezmaz kopš dzimšanas un kā neatņemama sastāvdaļa. Izvelku karšu maku, sāku meklēt. Kartes baigais lērums, visādas atlaižu un sazinkādas. Es tikai velku ārā, brīnos par katru karti, jo pats nezinu, kādas kartes man makā un izrādās, ka īsti nezinu, kā izskatās etalons. Kontrolieri tikai gaida, skatās un jau pašā sākumā saka, ka nebūs tur etalona, bet ļauj lai es visu pārmeklēju. Nu, ok, es pats arī beigās saprotu, ka nav man etalona. Savācu mantas, pasaku sievai, lai atnāk pie manis uz cietumu pēc kāda brīža, kad būšu iekārtojies. Izkāpju ārā ar vienu kontrolieri, tādu sakarīgu čali pie kaut kādas mega lielas Rimi noliktavas. Viņš vispirms prasa, lai atnesu plastmasas spaini ar ūdeni, ko jāpaņem pie kādas konkrētas apkopējas. Neko, es iešu iekšā, - bet durvis ciet, jo vēl nav deviņi. Kontrolieris man saka, ka lai eju apkārt no otras puses un tur galā būs durvis un tur apkopēja būšot sastopama. Ko darīt, es eju, eju, eju, pa ceļam domāju, ka varētu jau tagad paņemt pēdu, jo viņš par mani neko nezina. Bet domāju, - pēc tam sūdīgi jutīšos, ka būšu bijis negodīgs, nav jau žēl samaksāt sodu (par cietumu vairs neiet runa), tikai tas spainis ar ūdeni vēl jāatnes. Tā es beigās esmu apgājis apkārt mājai un atradis durvis. Iešu iekšā, bet pamodos..
