Izlasīju sludinājumos, ka izīrē Rīgā vienistabas dzīvokli par 200 eiro. Nolēmu aizbraukt apskatīties. Dzīvoklis izrādās tāds kā komunālais - trīs istabas, vidū liela virtuve, kurā atsevišķās nišās trīs darba virsmu komplekti - katrai istabai savs. Viss pēc remonta, tīrs. Tā istaba, ko skatos, ir mazliet nostāk no virtuves, ar mazu gaitenīti, kur vannasistabas un tualete. Tās neapskatījos. Katrai istabai ir savs elektrības skaitītājs - istabā jāievada paredzamie patrētāji, virtuvē uz displeja redzams mēneša vidējais rādītājs. Ievadu savas divas saldētavas un kaut ko vēl.Saimniece skatās un brīnās, kāpēc tik milzīgs patēriņš rādās.
Kamēr es domāju, vai man to dzīvokli vajag, ir ieradušies pārējie gribētāji - jauns pāris, vēl viena sieviete. Izrādās, es esmu bijusi pirmā, kas piesakās. Un aiz tām trim istabām ir vēl trīs tādas pašas ar savu virtuvi, un visam var iziet cauri un iziet pa sētas kāpnēm. Tur vēl cilvēki staigā un skatās. Saku saimniecei, ka es tā īsti nevaru izlemt, man ar vīru jāaprunājas, bet viņš darbā. Izdomājam, ka es līgumu noslēgšu, un ja negribēšu, tad atteikšos. Saku viņai, ka ja es izdomāšu, ka negribu, tad sameklēšu cilvēkus savā vietā.
Eju projām, lai brauktu mājās, skatos, kāda adrese tai mājai. Pašā Marijas ielas sākumā, bet pirmajām mājām nav numuru, tai, kurā ir dzīvoklis, ir 6. numurs. Ilgi domāju, kāpēc numurs ir 6, bet tā māja ir ceturtā no ielas sākuma. Acīmredzot pirmā māja skaitās uz otras krustojuma ielas, un vēl viena pie šķērsielas (kuras tā īsti nav, ir caurbrauktuve ēkā).
Satieku divas kursabiedrenes, stāstu par dzīvokli, un domāju, ka laikam man nevajag, bet ielikšu sludinājumu, ka izīrē par 250, būs man peļņa. Ejam stacijas virzienā, man rokās šķīvis ar pupiņu zupu, ielas malā sašķūrēts sniegs, jākāpj pāri vaļņiem, skatos, lai zupa neizlīst.
Kad pamodos, atcerējos, ka tā izīrētāja sieviete man senos laikos par vienu piramīdu skaloja smadzenes, kur mani viena kolēģe gribēja ievilkt, bet es viņu besīju, uzdodot loģiskus jautājumus, uz kuriem bija neērtas atbildes.