Bija jāsagaida stacijā suņi no Jūrmalas, un jāved uz Siguldu. Laika daudz, eju pirkt biļeti [pa sapņos jau daudzkārt redzētām zālēm]. Aizeju līdz kasei un saprotu, ka man kabatā ir tikai sīknauda – tādas mazas monētiņas, divreiz mazākas par reālajām, - bet somas ar maku nav. Kasiere saka, ka viņai ir iespēja iedot man īpašu atlaidi, biļeti par 37 centiem. Skaitu to naudu, bet 37 nesanāk. Neatceros, vai to biļeti paņēmu, bet eju meklēt savu melno somu, kuru, šķiet, atstāju pie kādas citas kases (kafejnīcas?). Atrodu savu somu - baltu – visi rāvējslēdži vaļā, maka nav, telefona nav, atslēgu nav, ir kaut kādi sīkumi un pie somas vidējās, izņemamās daļas (soma kā iepirkuma maiss un otra tāda, tikai mazāka, iekšā) apakšas pielipušas divas ļoti svarīgas atslēgas. Vismaz tās ir palikušas. Baigais besis, ka atkal visi dokumenti jātaisa jauni, visas kartes jābloķē. Mēģinu izdomāt, cik naudas bija makā, laikam ne vairāk par piecdesmit eiro.
Eju uz peronu, viss pelēks, vēla rudens pēcpusdiena, stāv liels, melns vilciens, pieeju no pēdējā vagona, tur lokomotīves nav.
Aizbraucu līdz Siguldai (bez suņiem, tie tā arī neatbrauca), bet saprotu, ka man vēl mājās būs jātiek, bet naudas biļetei nav. Eju uz mammas dzīvokli, domāju, palūgšu tik daudz, cik biļetei. Durvis nav aizslēgtas, ieeju. Pirmajā telpā (dzīvē vannasistaba, sapnī mazliet lielāka telpa) vanna, gulta un televizors gultas galā darbojas, bet neviena nav. Nodomāju, ka tur viņas draugs dzīvo. Eju tālāk, mamma gala istabā guļ zem segas un neliekas traucēties, ka es esmu ienākusi. Eju projām, lai netraucēju. Krēsla, taksometru rinda pie stacijas. Eju gar sliedēm.
