[Sapnī] pamostos, paskatos pulkstenī – ir dažas minūtes pāri 5, bet man celties par agru, domāju, ka jāguļ tālāk. Dzirdu, ka pirmajā stāvā kaut kas runā, paeju kāpnēs skatīties - pie vīra ir atbraukuši viņa kolēģi, kādi trīs cilvēki. Domāju, ka nejaukšos, lai paši runā, ko vajag, ko es naktskreklā tur iešu. Uzkāpju otrajā stāvā, paskatos pa logu – pagalma vārti vaļā (jo kolēģi iebraukuši), tumsa, bet gaismās no kaimiņu mājas un mūsu logiem var redzēt, kā ap vārtiem staigā jaguārs. Gar vārtiem staigā, pasper dažus soļus pagalmā, bet tā īsti iekšā nenāk. Man tā kā mazliet kļūst bail, domāju, ka par šo gan jābrīdina, lai kolēģi neiziet un nesatiekas ar plēsoņu. Eju, stāstu par jaguāru pie vārtiem. Tikmēr jaguārs paiet mazliet tālāk aiz sētas, kur viņu labi neredz. [Te fragmentu neatceros], tie kolēģi kopā ar vīru, kuram jābrauc uz darbu, pagalmā sakāpuši mašīnā un šausmīgi skaļi rūcina motoru, lai aizbaidītu jaguāru. Saprotu, ka loģiski, - nevis signalizēt, bet izlikties par lielāku un skaļāk rūcošu zvēru. Tas pamūk malā.
Māja vairs nav tāda kā mūsu māja, kur pirmā daļa ar jaguāru, bet ir kļuvusi mazliet savādāka, ar atvērtām kāpnēm vidū. Pamazām aust rīts, kaut kādi sveši bērni staigā pa mūsu māju, manējie kaut kur skraida. Tādā kā kāpņu laukumā pa grīdu locīdamās lien pelēkraiba čūska – liela, ap pusotru metru, bet tāda jocīga - galva ar kādu sprīdi ķermeņa un astesgals ir apmēram divu īkšķu resnumā, metrs vidusdaļas - krietni resnāks, kolas divlitrenes diametrā. Man tā kā bailīgi, izskatās indīga, ka neiekož. Nostājos aiz kaut kāda sveša bērna, bet izskatās, ka tikmēr čūska ir kādam iekodusi, bet bez trokšņa, kliedzieniem, neviens neko nemana. Nodomāju, ka indi viņa jau būs iztērējusi un mēģinu noķert. Izdodas saķert kādu pussprīdi zem galvas, viņa lokās, mute plati vaļā, tad izlokās un iekož man pirkstā. Nesāp. Noplēšu viņai žokli, laikam galvu arī un iemetu miskastē. Sūcu no pirksta indi un spļauju zemē. Pēc kāda sestā spļāviena domāju, ka nu jau būs nekaitīgi. Staigā vēl kādi sveši cilvēki, tā kā tusiņš, bet joprojām ir tas pats rīts. Paskatos uz pirkstu, tur divi caurumiņi, tā kā krevele, kā pumpa uz locītavas.
Eju augšup pa tām kāpnēm, caurspīdīgas margas. Man pieķeras puisis, tievs, plikpaurains [mazliet līdzīgs Donam], apskauj kājas, spiežas klāt un nelaiž vaļā. Mēģinu grūst projām, bet nevaru, viņš neatlaižas. Spārdos, bet vaļā netieku. No augšas man garām kāpj cits jauns vīrietis zilā kreklā. Lūdzu, lai man palīdz tikt vaļā no tā uzbāzīgā, bet viņš aiziet garām. Sāku kliegt: "Palīgā! Izvaro!". Man rokā telefons, kas manus saucienus pārvērš par rakstītu tekstu un uzreiz publicē feisbukā, watsapā vai tamlīdzīgā sociālajā tīklā. Nodomāju, ka es tādu programmu neesmu instalējusi un ka negribu, lai viss tūlīt publicējas, bet turpinu kliegt, jo tas plikpaurainais bāž galvu starp kājām un nelaiž vaļā. Ar pusaci redzu, ka zem tās kliedzienu publikācijas parādās daudzi riebīgi komentāri, ka pati vainīga, ko kliedz un tamlīdzīgi. Domāju, ka izlasīšu vēlāk, [neizlasīju], un kaut kā no tā uzbāzīgā vaļā tiku.
Uzeju pa kāpnēm, otrajā stāvā lieli logi, diezgan gaišs, saprotu, ka ir ap deviņiem, un ka es esmu nokavējusi puikas aizvest uz skolu. Viņi ar draugiem mierīgi pļāpā, viens no klasesbiedriem nāk ar mani runāties. Saku, lai visi taisās, ka uz skolu jābrauc, domāju, ka jāraksta e-klasē par pirmo divu stundu kavējumu, jo uz trešo paspēsim. Visapkārt bardaks, izmētāti papīri, cepumu iepakojumi. Kaut kādai dāmai stāstu par čūsku, pirmajā brīdī mazliet pārspīlēju izmēru, bet laboju teikto, ka tomēr mazliet mazāka nekā sākumā teicu, rādu ar pirkstiem resnumu. Viņa smīn un netic.
[Beigas vairs neatceros, žēl. Domāju, cik ļoti šim ir saistība ar realitāti, kāreiz esmu iesaistīta īpašuma pārdošanā, tur divstāvu māja un līdzīpašniece "interesanta".]