Paredzēta liela sapulce domē, darbā tiek dalīti pienākumi kas kuram jādara. Jautāju - ko man? Lai atnesu saceptus frī kartupeļus. Nobrīnos, bet labi. Mājās ejot nopērku palielu paku saldētus.
No rīta taisos, palūdz tukkngam uzcept. Uz pannas vai cepenē? Nav laika, uz pannas. Nu rezultāts ne visai, tādi salūzuši, bet nu kā ir, tā ir. Tukkngs iesaka traukam apakšā iebērt rīvmaizi lai uzsūc lieko eļļu. Tā arī darām.
Ierodos ar kartupeļu trauku tā kā baznīcā, prasu kur likt to kūpošo bļodu. Priekšā, altārdaļā blakus tādai ka tribīnei arī nolieku. Solos lērums ļaužu, tur jau katram pat pa drupačai nepietiks, nodomāju. Varbūt tas kāds ziedojums domāts.
Mērs kavējas jau kādu stundu, vairāk. Kartupeļi jau auksti un izskatās zilgani. Pielavos apmainīt, bet uzjaucas tā rīvmaize no apakšas, vēl tizlāk... Nokaunējusies lavos uz telpas aizmuguri. Tur tāda šūmēšanās, ka mērs beidzot ieradies. Izeju vestibilā tur liela rosība, galdi servēti ar produktiem un mērs rīko kulināru konkursu kurš pareizi pagatavos maizītes korejiešu gaumē. Ak kungs, nu kas tas par sviestu? Divas kundzes gatavojot maizītes runā, ka mērs tā demonstrē savu lojalitāti tautai...
Saprotu, ka tie frī kartupeļi arī laikam domāti kādam konkursam, nekāds tur vēl ziedojums uz altāra...
Savācu garderobē savu mēteli un nemanīti izslīdu ārā...
