Sapnis starp 6.30 un 8.30
Esmu viena pati meitas mājās, rīts. Telefonā ziņa, ka Odesā tūlīt iebruks krievi, cilvēki dedzina dokumentus un video, kā arī sievietes iet uz frontes līniju cīnīties. Znots saka, ka nevajag uztraukties lieki, tie krievi tur nemaz tā nevar uzbrukt. Un ka darbā viņam atkal viens saskaņojums pakāsts, tai sievietei neesot vērts 1900 eu maksāt. Man aizdomas, vai tik man negrib piedāvāt to skaņošanu pašvaldībās.
Tālāk esmu tādā kā izmēģinājumā pati priekš sevis. It kā ierēdnism vai pārvaldniekam, lai uzsāktu sarunu, jautāju, vai nezin kādu nostāstu par Auderu (!) kapiem. Ka tur it kā spokojas. Nē, nezinot. Un rāda 31. gada adresu grāmatu, bet skaisti iesietu. Redzu, ka nav orģināls -drukāts uz lapām ar vecās drukas rakstiem apakšā.
Paldies, tālāk nu mēs pašas pastaigāsim. Nē, šis nāks pavadīt un izrādīt, tā ir viduslaiku pils, telpas tukšas ar ļoti augstiem velvju griestiem. Tālāk nonākam pie durvīm, bet tās ir vismaz 1,50m augstāk. Viņš jau stāv augšā un mums ar meitu saka, lai sekojam, lai tik kāpjam. Un uzrodas tāds kā hologrammas kāpnes, pa kurām arī uzkāpjam un nonākam īstajā muzejā, kur visādi priekšmeti salikti.
Es esmu uzkāpusi uz tāda kā milzīga dzirnakmens, turos pie virvēm un meita un vēl kāda sieviete sāk akmeni griezt, tas riņķodams lēnām ceļas augšā. Es protams baidos, bet lēnām esmu pacēlusies līdz pat zāles ļoti augstajiem griestiem
