es arī no sapņotāju cilts ;o)) Mūžīgi kādi piedzīvojumi. Vairākas reizes bija, ka biju kādas ziepes sastrādājusi un atceros, ka brīdī kad pamodos biju gandrīz laimīga, kad tas bija sapnis un par visiem grēkiem nebūs jāatbild, kaut gan kādu brīdi bija sajūta, ka esmu vainīga, vainīga un ... nosodāma. Jā, reizi arī biju vīrietis, nekādus grēku darbu nebiju sastrādājusi, bet kad pamodos, biju laimīga, ka tikai sapnis.
Tad vēl bieži bija sapņi, ka kāpju uz augšējo stāvu pa trepēm kādos apdzīvotos graustos.. trepes bez margām, paliek aizvien šaurākas, līdz jāvirzās gar sienu pa kādu bordi un priekšā vispār bez variantiem kā tikt līdz durvīm, jo nav neviena fizikas likuma, kas to spēj veicināt.
Reizes trīs bija sapnis, kas atkārtojās... skrēju gar kādas karjeras malu no kāda attāla tēla otras karjeras malā, tad ieskrienu mežā un tur vidū kāda māja. Gaitenī pa apli kādas 12 durvis. Katru reizi sapnī kādas no tām atveru un katru reizi aiz tām kas cits. Atceros tikai tuksneša smiltis, kas sāk ieplūst gaitenī. Aiz citām durvīm bija kas cits, bet tās smiltis atceros.
Tad vēl bija kāds sapnis, kuru nevaru aizmirst, klīstu naktī par vecpilsētu, lietus bija nolijis, bruģis tik skaisti atspīd un kaut kādā mājā superīga mūzika, neviena apkārt un es tajā ieeju... un tad man pretī steidzās, kāds nepazīstams džeks un tam acīs ir tik daudz mīlestības, ka neizstāstīt, tādu skatienu nekad neesmu redzējusi. Un tad es pamodos un TIK laimīga .. un pusdienu, kā pa mākoņiem... Ļoti sen tas sapnis, joprojām nevaru aizmirst.
Un beidzot visnoslēpumainākais sapnis. Ir man viens sapnis, kas nāk ar turpinājumiem. Sākās vis ar kādu sapni, gadus 15 atpakaļ, kad man tajā piedāvāja piedalīties kooperātīvā un aizveda atrādīt celtnes sākumu, kaut kāda parka vidū. Izskatījās jauks. Piekritu un tad sākās turpinājumi viens pēc otra. Paretam sapņos atcerējos, ka man kaut kur ceļas dzīvoklis un tad braucu apraudzīt, vienā bija, ka jau pirmais stāvas ir Ok un tajā jau sāk strādāt visādas bodes un trenažieru zāles, citā sapnī varēja jau ienākt ēkā un apskatīt , kā tur tās lietas notiek -tur bija visādi lifti un braucamie celiņi, kā metro, zāles ēdnīcām un b;ernu rotaļu istabas, tad beidzot bija sapnis, kad pirmo reizi ieraudzīju savu dzīvokli. Plānojums fantastisks- durvis uz kaimiņu dzīvokļiem, nišas un arkas, izeja uz lodžiju no visām istabām, kas savienojās ar kaimiņu lidžijām tādā palielā laukumā, kur var svinības rīkot, vai zvaigznēs lūkoties. Beigās tā māja no ārpuses bija kā tāds debesskrāpju skudru pūznis, ne māja, bet maza autonoma pilsēta, kur var vispār dzīvot neizejot ārā. Visi dzīvokļi bija jau apdzīvoti un es nekādīgi nevarēju saprast, ko es vēl gaidu. Nesen ko līdzīgu atradu internetā. Mēģināšu bilžuku pievienot. Bet sapnī vienalga bija skaistāk ;o)
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
